Es gribu

Palikt

Šeit un tagad

Nevis tur un tad

Kad šķita, ka augstākā pilotāža ir būt mierā ar nemieru, parādās jauns izaicinājums – būt mierā ar mieru. Tas manam homo traumaticus šķiet pārāk aizdomīgi. Miers vēl manī nav tik ļoti sasūcies un piepildījis, lai es spētu tam uzticēties.

Iekšējais koris vaimanā:

No kura slēpņa man šoreiz uzbruks?

No kuras puses uzglūn briesmas?

Bēgt, sastingt vai uzbrukt?

Kas slēpjas aiz šīs miera fasādes? Nemi(e)rs?

Pretrunīgi, neloģiski, paradoksāli.

Kā dzīvot dzīvi vulgaris bez lieliem pieturas punktiem kalendārā, bez saldajiem ēdieniem, bez plāniem? Ooojaa, to es gribu. Ļaut dzīvei aizpildīt manu kalendāru, ļaut tai sevi vest un notikt ar mani. Plūst kopā.

Lai visi šie jautājumi dara savu darbu.

Es zināšu, jo visas atbildes jau ir manī. Aizspogulijā.

Es zinu.

Es bieži skatos uz šo maģisko un mežonīgo vietu (Giardini la Mortella | Place of myrtles | Ischia) savā dienasgrāmatā un mana Psihe (dvēsele, gars, Patība, zem+apziņa utt.)  katru reizi to aplūkojot notrīs…  varbūt es tur kādreiz aizbraukšu, bet varbūt nē.. tas nav būtiski.

And not to know those superficial joys

Which were from him in Eden hid,

Those little new-invented things,

Fine lace and silks, such childish toys

As ribands are and rings,

Or worldly pelf that us destroys.