mēs gribam. bet ne pārāk

mēs gribam būt atšķirīgi un unikāli
bet ne pārāk
mēs gribam būt tuvi un vienoti
bet ne pārāk
mēs gribam iet dziļumā un plašumā
bet ne pārāk
mēs gribam pārmaiņas
bet ne pārāk
mēs gribam
bet

bet bet bet

tas nav droši
tas ir bīstami
kad esam pārāk
atšķirīgi, izmainīti
dziļi, sekli
tumši, gaiši
tuvi, tāli
laimīgi vai nelaimīgi
mēs esam margināli

nesaprasti, atstumti
neērti un sveši
sev un pasaulei
(ne Dievam)
ieslodzīti spoku mājās
cilvēces mantojuma
kompleksos un ēnās
pagātnes rēgu
un mūsu pašu psihes
labirintos

tas ir pārāk 
daudz darba
iekšējos maratonos un sprintos

labāk ir iederēties
noturēties par dvēseles cenu
mediokrātijas burbuļa vidū
egocentriski, neirotiski
grandiozi kompensēt
savu gļēvumu
viduvējo, remdeno dzīvi
apmānīt sevi tūkstošiem veidos
izmainīt sīknaudā
lai apklusinātu
savas ilgas

pēc pārtapšanas
pēc izkūņošanās
pēc izdīgšanas
pēc patiesības
pēc dievišķā un numinozā
pēc vertikāles savā horizontālajā
ikdienas plakanumā

mūsu bailes notur mūs krastā
kad Dvēsele un Gars sauc
PĀRĀK
riskantā jūras ceļojumā
atsacīties no visa ierastā un mirt
sastapt lielo tukšumu
un ja paveiksies piedzimt
jo atpakaļ mēs neatgriezīsimies
tādi paši
bet Citi
sablenderēti smūtijā
kur unikālajām sastāvdaļām
vairs nav vecās garšas un nozīmes

Absolūti

es nekritizēju
es raudu
es smejos
es saucu MĒS
esam tik cilvēcīgi mazi
šajās lielajās dzīves šūpolēs

kāpēc es? 

Nav komentāru

Komentēt