Tā nu Dievs man piespēlēja vēl vienu iespēju doties uz Maroku, un šoreiz uz ilgāku laiku – 5 mēnešiem. Visvairāk bažījos par arābu kultūras uzbāzību, krāpšanu, netīrību, sadzīves apstākļiem. Par savas komforta zonas pastiepšanu. Un tai pat laikā tas arī bija tas, kas visvairāk vilināja.

Apdomas laiks doties prom no ērtās Mārupes uz nezināmo Maroku bija aptuveni 1 sekunde, un tā nu pēc 3 nedēļām, sakrāmējot 2 ceļa somas, dodos līdzi gājputniem un vēl 2 avantūristiem – Edgaram un Kasparam. Stārķi, kā zināms, rudenī no Latvijas pārvietojas Āfrikas virzienā. Vēlāk tos sastopam ne vienu vien. Otrā galā, Tanžīrā, mūs sagaidīs arī ceturtais komandas biedrs Žeņa. Neko daudz par to, kas mani sagaida, kur un kā mēs dzīvosim, ko darīsim, es nezinu. Un negribu zināt. Ceru tikai uz jogu un sērfu , sauli un atpūtu. Pa ilgiem laikiem gribas ļauties visam notiekošajam, neko nekontrolējot un nezinot.. jo ir sajūta, ka būs labi. Intuīcija čukst, ka tā palaimēties nevar bez iemesla. Viss ir pārāk zīmīgi saslēdzies un saklikšķējis, lai vieglu sirdi un galvu varu doties ceļā. Gribas ticēt, ka esmu to nopelnījusi. Esmu gatava avantūrai!

ņem rūpes un redzu tevi (take care and see you) – paldies, Mārtiņam (Oksim)!