Virsotnes

Nākamā tēma - virsotnes, viņš teica, sēžot man blakus skeitparkā un lūkojoties bērnu nemitīgajā augšup un lejup kustībā pa trasēm un tramplīniem. Bet varbūt viņš vēl kavējās boulderinga treniņa noskaņās, kur nesen visi trīs rāpāmies pretim griestos uzzīmētajam smaidiņam. Mums veicās labi.

Taču skeitparkā, lūkojoties uz bezbailīgajiem bērniem, es sajutos ļoti bailīga. It kā man liktu taisīt trikus... Kāda iekšējā balss manī vaimanāja, ka vairs negrib nekādus izaicinājumus, sevis pārvarēšanas, pierādīšanas, izrādīšanās, cenšanās un tiekšanās. Jebko, taču tikai prieka un viegluma pēc, tikai sevis dēļ. “Mums” vairs nevajag nekādas virsotnes…  

Man, protams, virsotnes asociējas ar lieliem un dziļiem jautājumiem, tāpēc nevaru teikt, ka biju sajūsmā par šo tēmu. Es esmu nogurusi no savas nopietnības, un pirmās klišejas manā galvā jau bija klāt. Sāku apcerēt, kā man neinteresē sasniegt virsotnes un ka man nav ambīciju, kā man neinteresē uzkāpt augstāk, redzēt vairāk, nokļūt tālāk, taču tad apjēdzu, ka tā varu runāt tikai tādēļ, ka es jau faking stāvu sava Kalna Galā, tikai pati to vēl īsti nesaprotu. Jā, varam jau runāt, ka vienmēr ir vēl un vēl kur tiekties un evolūcija mūs neizlaidīs no savām ķetnām, taču tas nemaina lietas būtību. Es esmu Virsotnē! Te nu tā ir! Galīgi citādāka nekā biju iedomājusies. Tik parasta! Kur eņģeļu taures? Kur žilbinoša gaisma? Jā, baigais plašums un brīvība, tikai katrs jau mēs ar to saprotam ko citu...

Un ko tālāk? Nezinu. Varētu meklēt līdzības mītos. Kāds no tiem stāsta, ka jāsper solis tālāk - nezināmajā (atkal?), kāds cits, ka jāiet atpakaļ lejā. Kāds būs mans solis? Un vai vispār ir jāizvēlas? Lai kur es ietu, es zinu, ka palikšu uz īstā ceļa. Turklāt mani neinteresē “tālāk”. Mani interesē “tagad” un “tuvāk”. Man vairs nav cita mērķa kā pieredzēt dzīvi visās tās ikdienas smalkumos, niansēs un krāsās. “Visparastākajās” detaļās. Un nē, nepārprotiet, es esmu ļoti ambicioza, tikai mana karjera vairāk ir bijusi iekšupvērsta. Nevaru arī noliegt, ka jūtos gan iekšējā, gan ārējā dzīvē pietiekami daudz sasniegusi un piepildījusi. Sev visu pierādījusi. Esmu daudz baidījusies un darījusi par spīti un cauri bailēm. Taču vairāk man nav sevi jāpusho! Man vairs nav jābūt vērtīgai, jēgpilnai un nozīmīgai. Zinu, ka esmu to jau zinājusi un teikusi. Bet, ziniet, kamēr tā zināšana nosēžas šūnu līmenī, paiet laiciņš…

Šajās dienās un nedēļās tieši atkal biju iekritusi nelielā gaisa bedrē, jūtoties iztukšota un bezjēdzīga, jo viens liels dzīves virpulis bija noslēdzies ar pohām pēc ballītes. It kā jau sen skaidrs, ka ir augšas un lejas, ir enerģijas uzplūdi un atplūdi, taču iekšējais produktivitātes direktors, kritiķis un cenzors vienā personā joprojām ir bargs. “Tu esi mainīga, nepastāvīga, neprognozējama un neuzticama. Es nesaprotu, kad būs miers un bērziņš?! Kā lai uz tevi paļaujas? Mēs nevaram ne ar ko rēķināties, kontrolēt, paredzēt. Tas nav normāli. Beidzot taču jākļūst pieaugušai! Tev ir jāklausa!”

Un uz brīdi es paklausīju, jo man vajadzēja faktus. Es sarakstīju visus “apakšprojektus” savas pēdējās piecgades “Projektam: Elīna” un apstulbināju gan sevi, gan augstmanīgo brigadieri. Es esmu dzīvojusi iespējami krāšņu un piepildītu dzīvi, tikai nekad līdz galam to neesmu novērtējusi kā gana labu, vērtīgu un pietiekamu, jo tā taču bija tik ikdienišķa un parasta. Esmu pārāk lielu nozīmi piešķīrusi virsotnēm un bedrēm, bet pārāk mazu līdzenumiem un prērijām, turklāt aizmirstot to, par ko pati visu laiku runāju - ceļš ir “tā īstā” Dzīve. 

Man ir “reāla sapņu dzīve”, tikai tā neatbilst manu iedomu mērauklām. Savukārt tās izmainīt un pārprogrammēt prasa daudz laika un darba. Bet kurai gan viņas iekšējais darbs bija pamatdarbs?

Es sevi pieredzu, atklāju un radu no mirkļa uz mirkli, mainoties kā gadalaiki, un prasu no sevis neiespējamo - nemainību dinamiskā pasaulē. Es spēlējos pašas spēles pēc un stāstu sev, ka esmu pazaudējusi rotaļīgumu. Es mēģinu ieklausīties un diriģēt visu savu iekšējo personību kopkori kaut cik saprotamā melodijā. Es stāvu savā Virsotnē un raudu, ka te viss ir tik parasti un nav nekādas maģijas… kamēr visa maģija sulo un spiežas pa manām porām kā smaržīgas sveķu lāsītes no saules apspīdētajām priežu brūcēm...

Nav komentāru

Komentēt