Es jau teicu, ka janvāris interesants, kompleksajā piedāvājumā iekļauti arī plūdi.

Bet neliela atkāpe. Uz nedēļu ciemā atbrauc Māris, un man paveras iespēja uz Maroku vēlreiz paraudzīties tūrista acīm – īrējam auto un braucam, kur deguns rāda, paliekam hoteļos, ēdam restūžos, piepīpējam kafijotavas, vienreiz arī piedzeramies,  iečekojamies must-zee spotos, fočējamies un diezgan daudz dirnam. Īsti marokāļi. Dirnēšana gan vairāk saistīta ar manu nelāgo saaukstēšanos, kas visai šai bezrūpības balādei uzliek sfumato filtru. Tomēr tas mums neliedz priecāties par skaisto dzīvi. Šeit + tagad = šagad.

Viendien atzīmējušies Paradīzes ielejā un atgriezušies Tagazutes apartamentos okeāna krastā, vērojam nupat  atnākušo Marokas ziemu lietus formātā, kas arī man ir jauna pieredze. Sācies pamatīgs gāziens ar krusu, zibeņiem un pērkonu. Logi netur, un virtuvē jāveic ūdens novadīšanas darbi. Kamēr ar saimniekiem īstenojam šo operāciju, ārā sadzirdam kliedzienus. Skrienam skatīt, kas notiek… un paliekam uz pauzes. Pa šauro ieliņu lejā (esam apmetušies 3.stāvā) ar nenormālu spēku gāžas dubļaina ūdens masa, raujot sev līdzi visu iespējamo, atduroties pret durvīm, logiem un izcīnot sev īsāko ceļu, beigās ietek okeānā. Skats iespaidīgs, bet nevar  saprast, kā reaģēt – tas ir ok un notiek katru gadu vai kas…?  Ir briesmas vai nav?! Vietējo panikas pārņemtās sejas un bļāvieni nepārliecina. Tālumā redzu sērfotājus gaišzilajā ūdenī, kas ainu padara vēl sirreālāku.

Nez kāpēc jūtos diezgan droši, lai gan ūdens gāžas mājā iekšā arī no augšas. Vienīgais satraukums ir par īres auto, kurš netālu pieparkots. Viegli saviļņota, atļaujos pafilmēt, pafočēt un vēl parunāt pa telefonu. Lēnām satumst, un pēc auto uguņiem redzam, ka satiksme uz vienīgās ielas mums aiz muguras ir apstājusies. Mitējies ir arī lietus, un acīm redzami krītas arī ūdens lavīna lejā. Pēc brīža tā pazūd pavisam un pamazām var bāzt degunus laukā no mājas, lai saprastu, kāda skāde ciemam nodarīta.

Viss miests – tūristi un vietējie – ir ielās. Kurš organizē satiksmi, kurš stibī akmeņus, kurš glābj kas glābjams, kurš fočē, kurš vēro un komentē lielo rosību, kurš peras pa dubļiem. Ik pa brīdim pazūd elektrība. Bet visi priecīgi un aizgrābti ar lielo notikumu!

Nākamajā dienā pa ceļam uz vēju pilsētu Essaueiru redzam, ka ūdens vakar ir daudzviet draiskojies un meklējis sev tīkamākos ceļus uz okeānu. Redzam arī brīnišķu varavīksni, kamieļu ganāmpulku, brokastojam pie okeāna, milzu viļņus un milzu šļakatas. Šagad.

Bet neizgulētā apaukstēšanās, salīšana un vazāšanās pa dubļiem vakarā noliek mani atkal uz lāpstiņām – temperatūra, vājums, pilna galva ar iesnām un aizliktas ausis. Pēc nedēļas tač jālido mājās. Ehh, sveicinātas, antibiotikas! Aptiekārs saka – start using them right away. Yes, sir! Tad nu neesmu lepna, nespītēju vairs organismam un guļu. Veseļojos nevis slimoju. Arī Marokā izrādās tā gadās. Māris uz tā rēķina paspēj vēl vienu dienu iedot Sauli, kā arī izklaidēt, smīdināt un aprūpēt mani. Forši tomēr šad un tad būt plincesei!