Vecais, labais Ozijs un janvāris neļauj garlaikoties, katru dienu nes jaunas izklaides – te viļņi māju augstumā, te pamatīga smilšu vētra, te traks karstums, un še tev arī lietus. Daba galīgi sašūmējusies. Tāpat kā mūsu mājas iekšējais mikroklimats. Tikai to nevar pašpikot laika prognozē. Lai arī dažubrīd šķiet, ka valda haoss un viss iet pa gaisu, čujs, ņuhs un poņa tomēr vedina atslābt. Tāda parasti izskatās transformācija. Kaut kam ir jābeidzas, lai kaut kas atkal dzimtu. Jauna struktūra nomaina veco un lēnām atkal sāc dzirdēt putnu čivināšanu un skaisto okeāna dziesmu.

Ir laiks doties mājup. Mission complete, esmu ieguvusi tik daudz un godprātīgi centusies sniegt arī labāko no sevis. Kas tik nav bijis – augšiņas un lejiņas, iekšiņas un āriņas, centrifūgas un gaļas mašīnas, vilnim augšā un vilnim lejā, bet kas to būtu domājis – I love Morocco! Jā, mēs saradām, iepazinām gaišās un tumšās puses, pieņēmām viena otru un, ja Allāham labpatiks, mēs vēl tiksimies.

Skatos un ne-brīnos, kad arī Anse ieposto feisbukā par stūrēšanu māju virzienā pēc 9 mēnešu ceļojuma, lai gan pavisam nesen vēl runājām – nebūtu slikti satikties Dienvidamerikā!? Varētu vēl arī tā kā aizšaut uz Kanārijām iečekoties, bet… Mja. Nākamreiz. Klausām savām sajūtām un ļaujamies vējam.

Rožu ceremonijā pirmo izbalsojam un atvadāmies no Dzintara, mēs ar Kasparu vēl pavisam nedaudz te uzkavēsimies, salikt punktiņus uz i un noskaņoties uz LV frekvences. Un jau tagad šķiet, ka būs nepieciešama kārtīga aklimatizācija. Bet avantūristi pee not :)