Nevaru galvot, bet šķiet, ka pirmie Ziemassvētki prom no mājām. Jāatzīst, ka es ar bažām gaidīju šo laiku, baidoties iegrimt grūtsirdībā. Tomēr nav tik traki. Jo ir pavisam citādāk. Saule cepina,  putni čivina un piemājas krūmi zied. Nekādu rotājumu skatlogos un džingltreļļu pa radio mēneša garumā. Nekāda mārketinga un arī svētku sajūtas ne.

Kristieša gars ar manī pavisam vājš, tomēr ieradumam ir liels spēks un gribas tradicionālo svētvakaru atzīmēt vismaz ar īpašākām vakariņām. Un gribas gan eglīti, gan dāvanas, gan piparkūkas, gan mandarīnus. Eglīte tiek sameistarota no veciem bambusiem, izrotāta ar mandarīniem un končām, dāvanām sagādājam marokāņu suvenīrus, atliek kulinārās izdarības. Palaižu pleijlistē Crash test dummies Xmas albumu, kas iedod piparkūku un apelsīnu plātsmaizes cepšanai attiecīgo noskaņu, un ķeramies ar Žeņu pie lietas. Viņš piparkūkas cep pirmo reizi mūžā. Sajūtos ļoti svarīga un atbildīga. Viss top, virtuve smaržo un pamazām pārņem bērnišķīgs prieciņš. Ir pat iemesls sapucēties, acis un vaigus uzkrāsot. Turklāt vislētāko vietējo marokāņu skābuļvīnu ar daudz krustnagliņu, apelsīnu un kanēļa palīdzību pārvēršam aromātiskā karstvīnā. Visi ārējie nosacījumi kārtīgiem Ziemassvētkiem tā kā būtu izpildīti, tomēr to īsto sajūtu iekšā neizdodas uzburt. Nedaudz mulsi pasēžam bariņā ap galdu un paklīstam. Varbūt tāpēc, ka knapi pazīstam viens otru. Bet vismaz pats gatavošanās process bija tā vērts. Atceros jau pagājšgad konstatēju, ka īsto prieku šai laikā man sniedza brāļa bērni, kuri mirdzošām acīm kāri noskatīja dāvanas sava skaitāmā dzejoļa laikā.

Visādā ziņā brīnumaināku sajūtu man šogad atnesa Saulgriežu jeb Saulstāvju dienas, kad likās viss ir uz pauzes. Daba, enerģija, cilvēki, es. Cik jauši vai nejauši tās sakrita tieši ar brīvdienām starp sērfotāju grupiņām. Atvadu smagums mijās ar gaidām. No kaut kā jāatvadās un kaut kas atkal jālaiž vietā. Mācos pieņemt un nepieķerties. Ne tik daudz cilvēkiem, cik savām emocijām. Pilnīgi un galīgi manu sirdi šais dienās satricina arī sveicieni no mājām, no draugiem un kolēģiem. Jūtos mīlēta, vajadzīga un gaidīta.

Vēroju dabas ritmu un tās pastāvīgo cikliskumu, mainīgumu. Atklāsme pēc atklāsmes. Vārdos neietērpjamas, intuitīvas, vāri nojaušamas, sargājamas. Ieelpa, elpas aizture, izelpa un sākas jauns – ziemas cēliens. To sagaidu, pirmo reizi izpildot 108 Saules sveicienus. Jaudīgi. Ar francūzi Nico, jogas pasniedzēju, secinām, ka Marokā ir ļoti spēcīga enerģija, bet tā ir haotiska un destruktīva. Tāpēc, lai neizkaisītos, ar sevi ir jāstrādā īpaši daudz (un es nedomāju stundām ilgu meditēšanu, jogošanu vai jebkādu citu sevis ārēju disciplinēšanu). Tā drīzāk ir nemitīga un nenogurstoša sevis vērošana, iepazīšana un pieņemšana mazajās ikdienas lietās – ar visiem melnumiem un baltumiem – mazgājot traukus, ejot uz veikalu, sarunājoties ar cilvēkiem, vērojot zvaigznes. Patiešām šķiet, ka saproti, ko austrumu gudrie domājuši ar to, ka dzīve ir nebeidzams ceļš, ka pats ceļš ir mērķis. Un tas dod nenovērtējamu pieredzi un sirds gudrību. Tu kļūsti ļoti ievainojams, bet drosmīgs, ļoti skumjš, bet priecīgs, maigs, bet spēcīgs. Un arvien patiesāks. Pret sevi un pret citiem. Un kā saka kāds nebūt ne stulbs norvēģu rakstnieks – Dievs, pasargā mani no gudrības! Tas par to smadzeņu krokās uzkrāto, līdz sirdij netikušo, uzzināto, izlasīto, bet nepieredzēto, neizjusto.

Izjūtu milzīgu pateicību par visu, ko man ļauts šeit izdzīvot, kā Sarmīte man raksta īsziņā, savas labprātīgās trimdas laikā.  Varētu to saukt par saīsināto dzīves kursu brieduma iegūšanai.

Svētīgu un rāmu gada nogali 🙂