Stūrējam ar diviem auto uz 150 km attālo Essaouiras lidostu.

Metode, kā tikt galā, respektīvi – neko nesamaksāt marokāņu ceļu policistiem, ir jau zināma un atstrādāta: nesaproti, ko viņi no tevis vēlas, it īpaši neatpazīsti vārdus „papir” un  „dokumenti”, esi krievs un runā tikai latviski vai krieviski, smaidi, stulbi blisinies, noraidoši vai apstiprinoši purini galvu, konstanti atkārto savu galamērķi un / vai arī no kurienes brauc, un galvenais – nekādā gadījumā nedod viņiem rokās ne tiesības, ne automašīnas dokumentus – TAD BŪS JĀMAKSĀ (jāizpērk)! Vārdu sakot ir jātēlo absolūts idiņš. Tas, protams, prasa tavas nervu šūnas un laiku, bet tu jūti, ka nu jau esi kritis azartā, jo marokānis, ja ļausi, atradīs iemeslu un liks tev samaksāt par jebko. Tātad tā pat ir goda lieta – izkruķīties bez (vai ar minimāliem) zaudējumiem. Tā nu noskaņojies spēlēt spēli – kurš kuru. Parasti atkarībā no tā, kuram ir vairāk laika, tiek noskaidrots uzvarētājs. Visbiežāk viņiem apnīk ar tevi krāmēties un tiec palaists.

Pirmajā postenī man trāpās smaidīgi kungi, kuri pēc našas Rašas piesaukšanas pazīmējas ar sev zināmu vārdu – vodka. Tieku aizturēta, jo laikam pa ātru un pāri nepārtrauktajai līnijai apdzinu mandarīnu mašīnu (kalnu serpentīnos tādu ļoti lēnu un kaitinošu). Lai gan īstenībā es neesmu droša par savu nodarījumu un laikam arī policistu kungi ne, tāpēc ātri tiekam palaisti. Par spīti tam, ka dokumentu mums nav un tā vietā rādām viņiem uz sen izbeigušos tehnisko apskati logā. Šie smej.

Braucam tālāk un redzam, ka nākamajā čekpointā arī Dzintara ekipāža paņemta priekšā.

Otrajā postenī tieku aizturēta izrādās par ātruma pārsniegšanu (67km/h 60 vietā). Kādu gabalu atpakaļ  tiešām piefiksējām mentus ar radaru un es paspēju nopriecāties, ka tik lēni čukinu. Bet nekā, zvans kolēģiem priekšā un hops – no manis prasa 300 dirhamu (30eur) sodu. Izrunāšanās daudz nepalīdz, oficieri diezgan dusmīgi, ka negribu viņus saprast, ka papīru nav, draud, ka konfiscēs auto, būs jāiet uz tribunālu utt. Iedodu  vienam savas tiesības. Kļūda. Mēģinām vēl ieskaidrot, ka 7km/h pa virsu taču ir tīrais nieks un mūsu zemē tas ir pilnīgi normāli. Gandrīz jau izmuldos, ka pedomersim vispār nav spidometra un es braucu uz čuju un ka viņam par laimi tie tiešām bija tikai 7km… Neatlaižas. Tiesības savākuši, pagaidām uzvar. Rāda Ozoliņu pārim, kuri izkāpuši ārā aizrunāt tiem ausis, protokolu un punktu, kas paredz 300dh sodu. Galīgi negribas maksāt tik daudz, dodam 100 dirhamus. Sākam dziesmu, ka braucam uz lidostu un mums ir tikai bankas kartes. Nostrādā. Atpirkāmies. Laižam. Uz atvadām abi divi vēl nopietni mani nobrīdina braukt prātīgi. Kāda runa?!

Satiekam otru auto, tie arī tikuši sveikā cauri – ar savu idiotu taktiku normāli nokaitinot policista kungu.

Atceļā no lidostas tieku nostopēta trešo reizi, pie tā paša posteņa, kur iepiķojām. Prasa – kāpēc braucat atpakaļ? Nu, kā – draugus aizvedām…. Ok, ok… Jalla, jalla!

ZB, Kaspars mani nomaina pie stūres un dabū spēlēt pacietības spēli ar policistiem vēl divas reizes. Scenārijs līdzīgs. Neko nesaprotam un dokumentu nav. Pirmais atmet mums ar roku. Izskatās, ka turpat aizturētais spāņu kemperis būs ienesis viņam pusdienu naudiņu un no Kaspara naivajām acīm tāpat neko nevarēs izspiest. Pēdējam policista kungam gan klārējam, ka dokumenti aizmirsti Agadirā. Šis tomēr mēģina kaut ko atrast – atvērt bagāžnieku, aizmugurējās durvis, izlūkot salonu. Aiziet prom. Saprotam, ka tagad liks mums gaidīt un cerēs, ka atradīsim kādu banknoti. Nekā, mums nekur nav jāsteidzas, vispār neiespringstam un sērfojam aifonus. Kāds brīdis paiet, laikam šim apnīk, atnāk un liek mums braukt prom. Nekādu problēmu!

Pārņem histēriski smiekli, jo piecas reizes piecās stundās kratīties vaļā no vietējiem poličiem laikam ir drusku pa daudz.

Kaspars saka – uzraksti, ka Marokā arī par sodiem var kaulēties.