Nekad neesmu bijusi kādā studiju apmaiņas programmā ārzemēs, bohēmiskā studentu dzīve kojās vai ārpus tām man arī sveša, jo pēc pirmā kursa LU politologos aizlaidos uz Ālandu salām gūt vērtīgāku pieredzi un labāk fasēju zivis, bet, kad atgriezos, metos iekš darba dzīves un nopietnie baņķenes neklātnieki īpašu interesi viens par otru neizrādīja, un vispār kopdzīve ar mazpazīstamiem cilvēkiem līdz pagājšgad Blaumaņielā uz neilgu laiku sametāmies kopā ar Ansi (čau, kur Tu vispār esi? 🙂 ), man arī ir jaunatklājums. Visā visumā mans priekšstats par studentu un brīvprātīgo došanos pasaulē iet kopā ar nemitīgu burziņu kaut kādā komūnā uz kāda cita rēķina. Un pamatā tā tomēr ir dzīves skola, ne nopietns akadēmiskās bagāžas uzkrāšanas pasākums.

Tā nu nesen kādā sarunā, balstoties uz šiem pieņēmumiem, dzima mans Marokas piedzīvojuma un Erasmus programmas krustojums. Dzīvoju komūnā ar 4 džekiem, kuri dažreiz par laimi, bet bieži par nelaimi mani arī uztver kā džeku, iepazīstu vietējo kultūru, jaunus cilvēkus, integrējos, nobriestu, mācos katru dienu – pati no sevis un apkārtējiem, zinu jau katru otro ciparu arābu valodā līdz 10, cenšos dot savu pienesumu kopīga mērķa vārdā, palīdzu saimniecībā un mainu savu pieredzi pret citu pieredzēm. Ar Latvijas vārda nešanu pasaulē gan grēkoju, nemetos zīmēt ģeogrāfijas karti un nelieku cilvēkiem tēlot, ka zina, kas un kur tas ir, apmierinos ar Polijas vai Krievijas piesaukšanu. Mani tāpat vairums sauc par Elenu! Un galu galā sanāk iedzert arī kādu alu un padirnēt. Neslikti. Kāda laime, ka izturēju lielo konkursu un šai programmai nebija vecuma ierobežojuma!

Ja pirms 3 mēnešiem rakstīju, ka 2 nedēļas Marokā iespaidu ziņā līdzinās 2 mēnešiem, tad nu šeit aizvadītais ceturksnis iegūtos iespaidus jau šķiet pārvērtis pusgada pieredzē. Lēnām kļūsti par savējo, ar lepnumu un spītu marokānim stāsti, ka neesi nekāds baltais tūrists, bet vietējais – tāds pats blēdis kā viņš, vadā vecākus pa apkārtni ekskursijās, raļļo cauri Agadiras centram kā lielais un pat iekļaujies haotiskajā satiksmē, iegūsti jaunus paradumus un dzīves ritmu, iemācies dzert saldu tēju, ēst bietes, olīvas un papriku. Iemācies sadzīvot ar sevi un 4 pilnīgi dažādiem dzīves biedriem vienlaicīgi. Atzīsties sev savās ilūzijās un stereotipos, vajadzībās un cerībās, labajās un sūdīgajās dienās, asarās un smaidos.

Atzīsties arī, ka arvien biežāk ar mīļumu piedomā par mājām – melnzemi, zāli, kokiem, rudeni, sniegu, lietu, tumsu, drēgnumu un mitrumu, tuvajiem un tālajiem savējiem. Sastopot šeit dzīvojošos eiropiešus, saproti, ka neesi tāds viens – Maroka spēj iztukšot un spēcīgā saule izdedzināt – ik pa laikam jādodas prom atjaunoties un atdzerties no savām saknēm.

Ir cilvēki Kosmopolīti, un ir cilvēki Sprīdīši. Es vienmēr esmu bijusi otrais, ko tur liegties. Marasmus ir palīdzējis to atkal atcerēties un sajust.