Dievs ir Visuvarens! Par to atgādina no mošejas nākošās skaņas n-tās (piecas) reizes dienā. Turklāt stereo efektā, jo mūsu māja atrodas tieši starp diviem minaretiem. Piektdienās Allāha godināšana šķiet notiek vēl biežāk (vismaz noteikti ilgāk), jo tās musulmaņiem ir kā mums Svētdienas – Svēto rakstu (Korāna) lasīšanai, lūgsnām, kopā sanākšanai, patērzēšanai, pirtī ieiešanai, labāko drēbju uzvilkšanai, tējas padzeršanai, islāmiskā gara uzturēšanai.

Ikdienā es šīs lūgsnas gandrīz tikpat kā vairs nemanu, bet 5 no rīta pat tīri labi izbaudu – garīdznieka aicinājums pie Dieva pamodina un tikpat ātri atkal ieaijā atpakaļ miedziņā. Kaut kas maģisks ir tais dziedājumos. Tie uz mani iedarbojas kā mantras, to skaņu enerģētiskā vibrācija pārņem savā varā.

Puiši te runā kaut ko par reliģisko nozombēšanu, bet es tikai jūtu pozitīvu strāvojumu – kā open-air Dievnamā, kur koncentrējas cilvēku pazemība, cerības, ilgas, lūgumi un pateicības.

Musulmaņi gan nebūt neizceļas starp kristiešiem, budistiem vai hinduistiem ar savu spēcīgo reliģisko rituālo izdarību piekopšanu un pārliecību. Vien maza daļa cītīgi metas ceļos piecas reizes dienā ar skatu uz Meku. Liela daļa, skanot dziedājumiem, turpina savu dirningu (kādas sienas, staba vai apmales stutēšanu, pļāpāšanu, tējas dzeršanu, apkārtnes vērošanu). Bet varbūt tas tikai mums izskatās pēc nasingdoinga, un patiesībā viņi piekopj ļoti meditatīvu dzīvesveidu. Un velti es brīnos, redzēdama vietējos sēžam un stundām ilgi vērojam okeānu.

Tikmēr nostāsti par gavēņa un lūgšanu mēnesi Ramadānu atklāj, ka musulmaņi naski atrod nepilnības Allāha likumos un kārtīgi pieēdas, ķā arī labprāt ielieto kādu grādīgāku dzērienu naktīs, kad Visuvarenais neredz. Nupat novembra sākumā, musulmaņu Jaunajam gadam iestājoties, kā reiz izručīju vairākus arābus vietējā supermārketā, jo viņiem tieši šai dienā aizliegts iegādāties alkoholu. Kas tad tā par ballīti? Tūristiem savukārt rokas brīvas, tā nu iepirku vietējiem vietējos aliņus, lai priecājas. Piemājas Jauniešu Centrā (garāža ar 2 biljarda galdiem un galda futbolu) jaunā paaudze ar labprāt iemaina Kostjikam šokolādi pret PET pudelē pārlietu šņabīti.

Allāhs ir liberāls – ļauj tērpties gan tradicionālajos paltrakos, gan arī iestīvēties apspīlētās džīnās, topiņos un iet uz naktsklubiem. Jaunā paaudze klīst pa ielām un steidz īstenot savas poligāmās dziņas.

Un nevar saprast, kurš kuram pielāgojas – Visuvarenais savam modernā laikmeta ganāmpulkam vai otrādi. Visādā ziņā ir izvēles brīvība – kā labāk dzīvot, kā būt. Un tās regulārās balsis ruporos nemaz nenāk par ļaunu kā neliels atgādinājums par Dieva Visu Redzošo Aci. Ja vien neesi kļuvis pret tām jau kurls.