Pāris pēdējos gados es varētu būt nopelnījusi pārvākšanās čempiones titulu. Gandrīz visi roku pirksti tiek saliekti, mēģinot atcerēties un uzskaitīt savas īstermiņa uzturēšanās vietas. Kaut kā tā Pasaciņa nevar un nevar atrast sev mājas…Toties dzīvei nepieciešamo lietu skaits ir samazinājies līdz vērā ņemamam iztikas minimumam.

Maroka nav izņēmums. Pēc diviem te pavadītiem mēnešiem Okeāna dzīvoklis tiek nomainīts pret White House. Pašu un viesu ērtībai nolemjam izveidot avantūristu bāzi blakus esošajā ciemā. Sacīts darīts – ejam meklēt māju! Burtiski.

Staigājam pa vēlamo apkaimi, pētām, klauvējam pie durvīm un vaicājam, vai neizīrē. Izmantojot – no mutes mutē – sentēvu metodi, tiekam vadāti no arāba pie arāba, no mājas uz māju, apskatot visādus variantus. Viens ir gatavs tūlīt pat izvākt savu ģimeni, ja īrēsi viņa dzīvokli, otrs nespēj vien sakalkulēt, cik no tevis plēst, trešais sāk stāstīt, cik ļoti viņš ir piekrāpts un neuzticas cilvēkiem… Brīžam pārņem bezcerība, jo nekādu sludinājumu un līmlapiņu, protams, nekur izlīmētu nav un uz ielas ar neviens tevi ar izkārtni negaida. Daudz tukšu māju, kurās sezonāli uzturas francūži vai vietējie. Tomēr otrajā piegājienā es pamanu reto izņēmumu, kad tālumā uz mājas ir piestiprināts uzraksts „a louer” (izīrē – franču val.) un telefona numurs. Pēc pusstundas saimnieks Fadels Khalidi no Agadiras ir klāt. Solīds, kluss vīrs. Šķiet netipisks marokānis. Kā vēlāk noskaidrojas, viņš patiešām ir ar plašāku un modernāku dzīves uztveri kā vairumam vietējo iedzimto. Tikpat netipiska (jo eiropeiska – gaiša, nepiebāzta, bez šaušalīgā marokāņu interjera) ir arī pati māja. Ar 2 milzu terasēm! No augšējās joprojām labi redzams un dzirdams okeāns, turklāt lieliski piemērota jogai, bet no apakšējās vari vērot un kļūt par daļu no vietējās dzīves. Jā, starp citu tas jaukais marokāņu interjers, kādu pazīstam pie mums, arī ir tikai sastopams pie mums (vai arī Marokas tirgos un tūristu bodēs), viņi paši dod priekšroku kaut kam bezgaumīgi ķīniski – slāviskam. Un arī mājās, tāpat kā uz ielām, viņi obligāti neiespringst uz tīrību un kārtību. Tas nu tagad ir pārbaudīts.

Bet nu pēc mājas apskates mēs ar Žeņu normāli sakasāmies. Man loti patīk un es jau gara acīm skatu, kas, kur un kā, bet viņš to nosauc par Govnodomu. Bez sakarīgiem argumentiem. Nerunāju. Par laimi trešajā māju izpētes piegājienā Edgars un Linda pievienojas manam redzējumam, un pēc 2 nedēļu „sarunām” ar Khalidi varam ievākties jaunajā dzīvesvietā. No vecās izvācamies pāris stundu laikā, jo mantu mums ar Kasparu katram  ir aptuveni divas somas. Priekšā mūs sagaida tikai plikas grīdas un sienas, viss pārējais pašu rokās. Bet par to laikam kādā citā stāstā – kā tapa mēbeles, kaulētas lampas, medīti trauki un citas sadzīves lietas… 🙂