Nesen sejas grāmatā spontāni nošārēju šo tekstu un aizdomājos. Patiešām. Tā arī ir  – tie nav tikai vārdi. Es mīlu jogu. Neviena cita fiziska (par garīgo drusku tālāk) nodarbe man nesagādā tādu baudu kā joga. Jogas dēļ man nav slinkums celties 6.30 no rīta un zagt laiku vakariņām vai citām „būtiskajām” dzīves lietām. Man nemaz nav žēl tai atvēlēt arī naudu. Esmu dedzīga to mācīties un priecīga, ja varu dalīties ar citiem.

Es vairs nejogoju tikai tāpēc, ka tas ir veselīgi manam ķermenim un garam, ka tas palīdz samazināt svaru, ka nomierina manu prātu (lai gan tas neizslēdz visus šos faktorus) vai tāpēc, ka man to vajag visādu citādu svarīgu iemeslu dēļ. Es to daru, jo man tas sagādā prieku. Joga ir kļuvusi par daļu no manis, vai pat drīzāk otrādi. Jo dziļāk es roku, jo vairāk tur atklājas. Nē, un nepaliek vieglāk – es vienkārši kļūstu stiprāka.

Vajag ir aizgājis un Man patīk ir atnācis. Pavisam vienkārši. Kāds atvieglojums, kad sev nekas nav jāpierāda. Kad nav vairs tās iekšējās kurnēšanas, kas jāpārvar, lai piespiestu sevi paskriet, jo vajag, uzmītu 30km, jo es to varu, pasvīstu sporta klubā vai nopeldētu 10 baseinus, jo ir nopirkts abo, vai pasērfotu, jo tas ir kruta! Uij, tikai nepārprotiet – man joprojām ļoti patīk braukt ar velo (un kā vēl!), snovot, veikot, šeikot, skeitot, slidot, lidot – pamēģināt visuko, kas liek izrāpties no ērtā & ierastā un ļauj notikt „magicam” 🙂

Man tikai jāatzīstas, ka es pirmo reizi apjaušu, kā tas ir – nodarboties ar kaut ko sava prieka un pašas darbošanās pēc. Ne tādēļ, ka tas ir stilīgi, veselīgi vai vajadzīgi… Bet līdz tam bija jānonāk. Ar praksi. Un ar zināmu devu motivācijas un disciplīnas. Paradoksāli – kamēr tā atziņa un apziņa bija iestrēgusi prāta līmenī, es to nesapratu, tagad – kad tā nolaidusies līdz sirdij, to vairs nevar ietērpt vārdos.

Fiziskais aspekts jogā ir tikai aisberga redzamā daļa, tomēr mans ķermenis ir mans labākais draugs un skolotājs. Viņš bieži ir gudrāks par manu prātu, un es mācos viņā ieklausīties. Jo regulārāk es jogoju, jo vairāk mēs saprotamies un jo vairāk atklājas saikne starp manu ķermeni, elpu, prātu un garu.

Joga nav „ātrs un rezultatīvs sporta veids” vai risinājums mūsu emocionālajām problēmām. „Sasniegumi” nāk lēnām un pamazām, un kas pats svarīgākais – tikai tad, kad esam nobrieduši tiem garīgi. Man ļoti patīk salīdzināt cilvēka ķermeni ar automašīnu jeb instrumentu dvēseles ceļā uz pilnību. Lai nodrošinātu tam „optimālu nobraukumu”, ar vingrošanu mēs to ieeļļojam, ar elpošanas tehnikām uzlādējam akumulatoru, ar relaksāciju dzesējam motoru, ar uzturu ielejam pareizo degvielu, bet ar meditāciju un pozitīvu domāšanu – nodrošinām gudru un līdzsvarotu vadītāju.

Divu gadu laikā, kopš nodarbojos ar jogu, esmu piedzīvojusi kāpienus, kritienus un pauzes (bieži alternatīvas tobrīd dzīvē notiekošajam), bet tā nekad mani nav laidusi prom, un nu šķiet ir iestājusies „otrā elpa”…

Lai arī šī izvērtusies par ļoti personisku publisku atzīšanos,  es no sirds priecājos par visiem tiem, kas atraduši līdzīgu (jebkādu) prieka avotu savā dzīvē (un priecāsies līdz pat sirmam vecumam) 🙂

There is no way to happiness, happiness is the way.