tā kā iepriekšējais ieraksts [iekšiņa un āriņa] guva pārāk lielu rezonansi, man jāpaturpina. Pirmkārt jau tāpēc, ka mums piemīt tieksme visu redzēt melnbaltu. Vai nu viss ir labi, vai slikti! Līdz ar to jautājumi – vai tiešām tur ir tik sūdīgi? vai tev gribas mājās? kāpēc Tu čīksti, kad dzīve tev piespēlē tādas iespējas? un padomi – atmet savus stereotipus, paraugies plašāk utt. manī izraisa nelielu spītu, jo saprasts nav galvenais. Ir pamanītas detaļas, bet ne kopaina. Bet tas arī ir forši, liels paldies par feedbacku 🙂

Nē, es vēl negribu mājās! Man patīk ieskatīties acīs cilvēkiem, kuri tevi sirsnīgi pēta un patiesi smaida, kuri aicina turpat uz ielas piesēst un iedzert tēju, kuri bez ceremonijām tevi ielaiž pačurāt policijas iecirknī (izmēģināts divas reizes), pasta apsargam, kurš tevi sāk apkalpot ārpus rindas un saviem pienākumiem, lielai un resnai masierei pirtī, kura pēc labākās sirdsapziņas mēģina tevi atkal padarīt baltu un noberzt visu pēdējā mēneša iedegumu, veikalniekam, kurš uzdāvina čupačupsu un Marokas pastkarti, šoferim, kurš tevi paņem kā stopētāju, tirgus pārdevējam, kurš tevi jau trešajā reizē atpazīst, sveicina un prasa, kā tad iet!?

Ja Tu smaidi, citi arī smaida. Skaisto un neglīto var ieraudzīt it visā. Tā netīrība un haoss traucē, kad tu pats esi nedaudz līdzīgā stāvoklī. Jo tikai tad tu tam pievērs uzmanību. Jā, Tev joprojām ir jautājumi – kāpēc nevar aiz sevis sakopt, mājas celt ar taisnām sienām un nešmaukties?! Bet tu saproti, ka viņi šobrīd ir diezgan retoriski. Paldies Ilvai, kura atgādināja par otru – pedantiskuma grāvi – cik hroniski tie paši vācieši uztver kārtību, birokrātiju un atkritumu šķirošanu. Arī tas spēj iedzīt izmisumā. Un, vai viņi ir laimīgāki un sakārtotāki par tādu bezzobainu marokāni, es nezinu.

Vārdu sakot, tas, ko jūs lasāt, ir manas emocijas. Es esmu cilvēks parastais, ne apgaismotais, un es šūpojos pa dzīvi – augšā, lejā. Es mēdzu raudāt, skumt, īgņoties un vainot tajā visu pasauli. Man mēdz būt labi, slikti un kaut kā pa vidam (kas ir visforšāk). Vienkārši ir dienas, kad mana glāze ir pustukša, un ir dienas, kad tā ir puspilna. Ir dienas, kad es priecājos par 1 paņemtu vilni no 20, un ir dienas, kad es sevi zāģēju par tām 19 neizmantotajām iespējām. Kā teiktu Irma Grebzde – Te nu es esmu!

Un nevajag to uztvert šausmīgi nopietni. Jo mums visiem tiešām šķiet, ka citur tā zāle ir zaļāka. Mēs mēdzam apskaust tos, kuri ceļo, kuri daudz pelna, kuriem šķiet interesants darbs, aizraušanās, ir skaista māja vai automašīna. Taisnmatēm gribas lokas un bālģīmjiem tumšu ādu. Neprecētie apskauž laimīgās ģimenes, bet precētie brīvos un neatkarīgos. Vēlmes birst kā no pārpilnības raga. Vēlmes nokauj sapņus. Tās mūs dzen uz priekšu, bet neļauj novērtēt esošo. Kad esam savu vēlmju varā, īsti apmierināti un laimīgi nemaz nespējam būt. Kad es biju Latvijā, man gribējās uz Maroku, kad es esmu Marokā, es sapņoju par Dienvidameriku. Kad es nokļūšu Dienvidamerikā, man visdrīzāk gribēsies uz Jaunzēlandi.

Katram mums ir savi sapņi, ilgas, problēmas, mācības un uzdevumi. Viens ir pesimists, otrs – optimists. Vienam kaut kas nāk vieglāk, otram drusku jāiespringst. Tāpēc bez moralizēšanas – tas, kas mums ir tagad, ir labākais, ko mēs sev spējam šobrīd dot. Novērtējam to, ar pateicību pieņemam un, ja gribam – mainām. Pārējais kalpo mūsu iedvesmai, izaugsmei un priekam.

Doing what you like is freedom. Liking what you do is happiness.

sensejs pelements 😀