Nebiju domājusi par to rakstīt, jo kāpēc gan runāt par ne tik jaukām un foršām lietām, jo jāfokusējas taču uz pozitīvo, gaišo, jādomā labas domas, jāmēģina saredzēt plusi nevis mīnusi. Jāmaina attieksme pret notiekošo, jo ne jau notikumi vai vide ir slikta, bet tava uztvere. Jārada smadzenēs vairāk pozitīvo neironu, optimisms, jāpieņem citādais, jāatlaiž kontroles groži… jā, jā, jā.

Jā, varbūt tas viss tagad nāk ārā ar nelielu homesick piedevu, bet nule aizritējušais mēnesis Marokā tomēr dod man zināmas tiesības izdarīt zināmus novērojumus par šo zemi. Kaut arī dziļi personiskus, esmu droša – kultūršoks te piemetas daudziem.

Es neieslīgšu detaļās, bet man tas joprojām nav aptverams. Daba un zeme skaista, bet tiklīdz kaut kam ir pieskāries cilvēka pirksts, viss tapis sačakarēts. Jebkura mēroga ciemā vai pilsētā – miskaste, būvgruži, stroikas, smakas, haoss uz ielām, klejojošu suņu un kaķu kolonijas, šķības, greizas, saķepinātas mājeles, putekļi, pusjukušas mašīnas un cilvēki.

Vienā brīdī esmu kļuvusi par īgņu no nemitīgās, uzbāzīgās sveicināšanās „Bonžūr, sava, how are you, gud, gud?” Nogurstu izvairīties no acu kontakta ar pretimnācējiem. Gribas vienkārši rādīt fak jū! Un tā pat nav interese par tevi, jo lielākoties viņi savas  replikas izsaka Tev no mugurpuses, kad esi drošā attālumā.

Un to reto reizi nonākot kafejnīcā, kad jau laimīgs gaidi savu svaigi spiesto apelsīnu sulu un tev pasaka, ka tomēr maksāsi 2x dārgāk nekā dzērienkartē, jo apelsīni pēkšņi kļuvuši dārgāki, Tu kļūsti bezspēcīgs, dusmīgs un aizdomīgs un nolādē visu arābu kopienu. Kur nu vēl tad, kad Tev ar viņiem ģēlas jābīda! Pat Edgaram vakar piemetās vājuma brīdis, nespējot saprasties ar (c) debīlu kurjerpasta UPS pārstāvi, kurš nevarēja paskaidrot, kāpēc mums jāpārmaksā 50% par Kaspara jauno fotostatīvu. Nespēju uz to visu noraudzīties ar smaidu. Vēl ne. Varbūt vēl pēc mēneša…diviem?

Ja pieņemam, ka, sakārtojot vidi ap sevi, mēs palīdzam sakārtoties sev arī iekšēji, un otrādi – kad kārtojamies iekšēji, gribas arī sakārtotu ārējo vidi, tad marokāņi ir pilnīgā pakaļā – gan iekšēji, gan ārēji 🙂

Neesmu sociālais antropologs, neesmu pētījusi viņu kultūras izcelsmi un attīstību, bet ļoti līdzīgas sajūtas un pieredze man bija arī Indijā. Un tie tur nav arābi, uz kuriem varētu novelt gadsimtu gaitā iesūkušās klejotāju – tirgotāju cilšu tradīcijas. Vai vainīga saule un karstums? Vai nu nezinām, ka siltajās zemēs visu uztver „vēsāk” un neiespringst ne par ko?!

Anyway – mans ziemeļnieciski latvietiskais ordnung muss sein liek sevi tagad manīt jo īpaši, un es točna zinu, ka neesmu kārtīgākais cilvēks pasaulē.

Par spīti šim emocionālajam sakāpinājumam, vēlmei to visu izverbalizēt no sevis ārā un iespējams pavisam nelieliem pārspīlējumiem lasītāja uzmanības noturēšanai, arī tāda ir Maroka. Paradoksāla. Stāvi uz klints varena Okeāna priekšā pie gruvešu un plastmasas maisiņu kaudzes. Kā Marita teica – novelkam imagināro līniju, lai neredzētu tos sūdus, un skatāmies tikai uz ūdeni. Varbūt. Tā laikam ir māksla. Kad pierodi pie vides un pēc laika tiešām vairs daudz ko neredzi, kļūst vieglāk, tu nestreso par sīkumiem. Bet vai tas nozīmē, ka viņu tur nav, vai tu vienkārši izvairies no nepatīkamā? Baidos aizfilozofēties.

Kā runā – dzīve sākas tur, kur beidzas Tava komforta zona.

Citēju no „Vidvuda stāsta”: Cilvēku stāsti pārvēršas stāstā par cilvēku, tikai nevienā valodā nav iespējams to stāstu izstāstīt. To stāstu var izstāstīt tikai klusumā un tikai pašam sev.