Piektajā dienā Allāhs nolēmis, ka dos man iespēju provēt sērfu. Ideāli apstākļi – paisums, mazi vilnīši līdz 1 metram, bezvējš, saulīte.

Vakar pēc veiksmīgas bodyborda sesijas, ar vēl 5 džekiem dalot vilņus un mācoties sērfa kodeksu (man gan radās aizdomas, ka meiteņu smaidi var apiet visādus “likumus”), saskatījos video ar trakiem ķermeņa dēļotājiem (iečekojiet no friends vai tension 9 jūtjūbē), uzlādējos ar enerģiju, iedvesmu un domāju – nu tik būs, nu tik gāzīšu kā šie!

Fāāāk,  pēc stundas ideālajos viļņos spēju vien rūkt uz sevi un gulēt kā ronis uz dēļa. Jo vienkārši nav spēka. Airēt, airēt un airēt. Es pat nemāku pareizi airēt! Herve māca neizniekot enerģiju, mēģinot savā nepacietībā apseglot visus viļņus pēc kārtas. Sagatavoties īstajiem un shoot your best! Lamā mani par lielo paškritiku, jo tie daži nobraucieni, kuri man izdevās, esot bijuši lieliski! Tev jāsaprot, viņš saka – sērfs NAV viegls, lai kāds arī izskatītos, bet Tu jau brauci 2.sērfa nodarbībā! Sirdī, protams, priecājos, kad atceros, ka ar ūdeni sāku draudzēties ne pārāk sen.

Ok, ok, labi, labi, paldies – bet rīt mēģināsim atkal?!  Un tad jau cerams kaut kāds pamats man būs ielikts, jāmēģina tikt galā pašai, bez drošās aizmugures. Tik jāsaprot, uz ko fokusēties. Cik ļoti man te gribētos kādu ūdens kompanjonu! Odnoj sovsem skučno, sērīgi saku Žeņam, kuru man nav izdevies pievērst ūdens reliģijai.

Insha’Allah (šeit ļoooti bieži lietots izteiciens) es kādreiz varēšu pievienoties ūdens pavēlnieku komūnai. Pēc tam varētu ķerties klāt vējam.

Jā, jā, zinu… 🙂