Jūtu, ka tā būs trešdiena, un tā arī ir – zvana Herve, tiekamies pēc 15 min. Viļņu sezona ir ON! Mans Piko, kurš pa sev vien zināmiem ceļiem rādās reiz atceļojis no Kostarikas, tiek nolikts malā. Iesācējam nederēs. Tā jau man likās…

Herve daudz runā. Par bailēm, kas mums galvā, par uztveri, par prieku, okeānu un viļņiem, ne tik daudz par sērfa tehnisko pusi, cik emocionālo. Par tiem, kas atbrauc uz Marokas sērfa Meku ķeksīša pēc un neko daudz neiemācās. Toties nobildējas. Ūdens pilns ar sērfotāju grupiņām. Herve smejas, ka drīz Marokā būs vairāk sērfa instruktoru kā mācīties gribētāju. Aizdomājos, kā tas nākas, ka mūsdienās tik daudzas foršas lietas tiek pārvērstas par biznesu…

Pirmā diena stresaina, esmu apjukusi no visām darbībām un informācijas, kas manām smadzenēm jāatceras un jāapstrādā. Ņemamies pa krasta baltajiem viļņiem, spēcīgi – neesot labākais variants, bet dziļāk man šodien nav ko darīt. Rīt ņemsim priekšā bodybordu, lai es pierastu pie okeāna un galvenais, lai man būtu prieks!  Bodybords patiešām izrādās jautra padarīšana, šļūcu, mācos griezties, atpazīt straumes un viļņus – kā viņi nāk, kur viņi lūst, un pa lielam šīs dienas mērķis ir sasniegts – man no tiem nav bail. Saprotu Herves  stratēģiju – rāmi, rāmi, pamazām… man, par laimi, nav kur steigties un ko pierādīt. Labi saprotamies.

Trešajā dienā, bladāc, okeāns bango, vējš stiprs. Nogaidām pāris stundas, skatoties vakar uzņemtos video ar manu sniegumu un veltīdami tās teorijai. Vējš joprojām nav rimies, Herve ilgi vēro ūdeni uz izlemj, ka tomēr iesim. Šodien šeit sērfo nedaudzi. Nebūs tik patīkami kā vakar, bet šādu pieredzi arī vajag. Ātri, līdz ar straumi tiekam garām trakojošajam putu mākonim neitrālos ūdeņos un tieku atstāta viena – aci pret aci ar viļņiem. Tagad Herve pa gabalu vēro mani. Par spīti visādiem fēleriem, šķiet, ka tieku galā labi, sāku redzēt sev apkārt. No malas izskatījās draudīgāk. Kad tiec dziļāk, prom no perifērijas, tevi vairs nemaļ kā pa centrifūgu…

Ar kārām acīm tomēr skatos uz sērferiem un vaicāju, kad es tikšu uz sērfa dēļa. Herve izvairās un saka, ka tā nebūt nav problēma, bet man ir jāattīsta knowledge of the ocean & build the confidence. Tikmēr lai nodarbojos ar bodysērfu, airēšanu, peldēšanu. No sērijas: zāle neaugs ātrāk, arī ja to stiepsi… fair enough.

Bet esmu ietiepīga. Nākamajā dienā uz savu galvu un Piko pie kājas, tomēr lienu tais baltajās putās nedaudz pašļūkāt. Izpurina un izmētā mani, tāpat kā citus sērfa skolu audzēkņus, ne pa jokam. Kaifa īsti nav. Filozofēju – ja tu nepaņem vilni, viņš paņem tevi. Drīz vien padodos, es tiešām gribu labu pēcgaršu nevis cīņu. Toties Piko pierāda, ka nav nekāds sūda brālis, ar viņu mums vēl būs runāšana.

Vārdu sakot viļņus vēroju ne tikai okeānā, bet arī sevī. Brīžiem gribas kaut ko sev un citiem pierādīt, brīžiem ļauties plūsmai – bez pārspīlētas centības vai ietiepības. Ūdens ir dižs skolotājs.

Trešdienas vakars man atnes arī avantūru iekš AvanTūres. Zvana svešs numurs un čērkstošs onkulis aicina pievienoties internacionālai kompānijai uz vakariņām pēc 20 minūtēm. Atbraukšot man pakaļ no Taghazout un pēc tam atgādāšot arī mājās. Galīgi nesaprotu, kas par lietu, sakari raustās, bet tai brīdī atceros, ka vakar esmu uzrakstījusi vairākus e-pastus vietējiem sērfa hosteļiem, piedāvājot kādreiz ko piepalīdzēt – ar domu satikt jaunus feisus, iziet tautās utt.  Sekunžu simtdaļās prātā izskrien cauri visādi scenāriji, kas man īsti būs jādara, kas ar mani varētu notikt, kā un vai es tikšu atpakaļ, bet nevienu neattīstu un saku OK, let me get dressed! Čērkstošais Kriss izrādās īru vīrelis, kurš pirms 7 gadiem atstājis dēlam savu Piena Biznesu  un atbraucis uz Maroku kūrēt hosteli Surf’n’Stay. Šodien viņiem kā reiz ir viesu un draugu iknedēļas vakariņas. Pēc manas vēstules nospriedis, ka man vajagot nelielu izklaidi – satikt cilvēkus, pačalot, pavakariņot, vārdu sakot izvēdināt galvu. Ā, un arī divas latvietes būšot. Vareni! Meitenes izrādās no Lietuvas.  Oij, atvainojiet – bet tas taču tas pats. Aha. Raiba publika savākusies, cilvēku 20, daudz vāciešu, ar kuriem man arī sanāk lielāka runāšana. Vieta patiešām forša, kuskusa tadžina grandioza, bet sarunas aprobežojas ar: no kurienes esi, cik ilgi esi un vēl būsi Marokā, kā patika Marakeša, kā sērfojas. Small talks. Un skaidrs – šie cilvēki te  pavadīs vēl nedēļu, varbūt mazāk, bet mani ilgtermiņa plāni ieliek mani nedaudz citā svara kategorijā.Jebkurā gadījumā esmu ļoti priecīga par šo dekorāciju maiņu. Ieraugu paralēlo dzīvi – sērfa ciema nebeidzamo internacionālo burziņu. Tieku pie jaunas lasāmvielas no grāmatplaukta, un Kriss mani ved mājās. Jāatzīst, ka viņš līdz galam tomēr man neievieš uzticību un kaut kas dīvains virmo ap viņu, bet nu labi…ir jauns kontakts un esmu safely home.

Visu nedēļu pieturas ap 30 grādiem un konstanta saule. Mainu ādu. Vajadzēja tomēr to saules krēmu (paldies, kolēģes!) vairāk lietot. Daniella gan teica, ka tie krēmi nelaiž D vitamīnu cauri, bet viss kā vienmēr acīmredzot slēpjas mēra sajūtā. Toties esmu tikusi pie ērtas okeāna swim and go!  frizūras – bezmaksas balinājums un ilgviļņi ar dabīgu sālsūdens fiksāciju. Jo Tu esi tā vērta.