Smalkā nekā nedarīšanas māksla. Saprotu, tas nenozīmē, ka no rīta līdz vakaram jāsēž kā dārzenim, bet ar vieglumu un prieku jāļaujas plūsmai. Inaction in action. Manam nedisciplinētajam prātam jau pēc piecām dienām kļūst nelabi. Sāk mani urdīt: kaut kas jādara, kaut kur jāiet, kaut kas jāredz, kaut kā sava eksistence jāattaisno! Nedrīkst tā vienkārši būt, baudīt un atpūsties. Un tas sērfs neliek mieru… viļņu nav, bet skatos, ka daži labi vienalga ar dēļiem plunčājas. Ak, ja man būtu dēlis, un ja es mācētu sērfot…sāku iekšēji čīkstēt. Un okeāns izrādījās tik viltīgs ar saviem paisumiem, bēgumiem. Pēdējo dienu peldes ir tā savainojušas manas pēdas ar zemūdens akmeņiem, ka kliboju.

Nolemju nākamo nedēļu veltīt socializācijai ar ārpasauli un draugu taisīšanai (making friends). Kāpēc tikai nākamo? Neprasiet, nezinu…

Atkāpei. Ceturtajā nekā nedarīšanas dienā pārmaiņas pēc ar Žeņu aizbraucam īsā ekskursijā uz 20km attālo Agadiru – discover Agadir, Morocco’s top sea resort:  fine sandy beaches, over 300 days of sun per year. An accessible year-round destination! – raksta visitmorocco.com Kā brauksim? Stopēsim. Okei.. neesmu uz Tu ar šo padarīšanu, bet esmu nolēmusi turēties pie „Yes man” stratēģijas. Kurš vēl nav redzējis to filmu – pēdējais brīdis. Phhh, easy – tas izrādās 5 min jautājums gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Marokāņi labprāt ņem savā auto tūristus, lai arī paši nerunā nevienu vārdu angliski un nekāda komunikācija mums nesanāk. Tikai smaidi, žesti un merci un shukran (paldies franču un arābu mēlēs). Azarts!

Agadirā mūs pa taisno aizvizina uz tirgu, kur iepērkam miltus pankūkām un nenosakāmo graudu putru brokastīm. Es nolemju mājām iegādāties arī kafijas vārāmo espresso kanniņu. Azartā krītu arī šeit, kaulējoties ar kādiem 3 tirgoņiem un mēģinot no visiem izvilkt vidējo zemāko cenu. Beigās viens mani nosauc par marokāni un atdod par aptuveni 5 eiro. Jūtos pacīnījusies. Vispār kaut ko nopirkt man pagaidām sagādā galvassāpes – pat dezodorantu nevar iegūt bez kaulēšanās, sākuma cena Nivea rullītim ir dārgāka kā Latvijā, bāc. Tas kaitina. Tāpēc esmu priecīga par fixed price cafe, padzeram svaigu apelsīnu sulu, kafiju un tad ar jaunu enerģiju trešo reizi krītu azartā, jo ieklīstam grāmatnīcā. Tā ar gudru ziņu iemājojusi starp suvenīru veikaliem. Apmīļojusi ar acīm un aptaustījusi lērumu bestselleru angļu valodā, vienu arī nopērku. Nav tā, ka man nebūtu, ko lasīt, jo līdzi ir paņemtas vismaz 8 grāmatas, bet nu vajag. Vieglu literatūru.

Izstaigājam promenādi. Nekad nebiju redzējusi savām acīm tā sauktos silto zemju kūrortus, kur viesnīca pie superviesnīcas, katrai savs pludmales pleķis pie ūdens ar saulsargiem, baseini, balti apaļi tūristi, jahtas, restorānu, kafejnīcu un veikalu virknes. Un paldies Dievam, laimīgie tūristi, arī emsī Donalds! Paskatāmies, cik maksā nopirkt okeāna krastā dzīvokli. Nieka 200 000 eiro par 100 kv.metriem. Un kā sola visitmorocco saule te patiešām spīd daudz un dikti!

Kontrastam aiziesim arī uz ostu un zivju tirgu. Mmmm… saulē nomelnējušas sejas, kārtīga zivju smaka, pilns ar laivām un vīriešiem. Man kļūst drusku neomulīgi. Valda liels mudžeklis. Kurš uzpērk zivis, kurš tirgo tālāk, kurš turpat uz vietas tīra, ķidā un cep. Šie cilvēki visticamāk nepazīst tik lielus ciparus kā tā dzīvokļa cena.

Sestdien eju uz Taghazout (13km turp atpakaļ) un pa ceļam dodu ziņu Lahcenam, kurš tur strādā viesnīcā, ka piestāšu apsveicināties. Negaidīšu tomēr līdz nākamajai nedēļai, kad man atnāks piektā čakra vaļā. Kāpēc lai es neaprunātos par sērfa lietām un vispār ar vienīgo cilvēku, kuru te pazīstu bez Žeņas? Pārsteigums, man jāpaliek uz pusdienām – uz jumta terases grillējam tunci un ēdam svaigus salātus. Tieku cienāta ar kafiju un colu, kurā neesot cukura (zero  cola). Izsmeju šo faktu. Kopumā sasmeļos pozitīvismu un uzzinu šo to noderīgu par lokālo sērfu un jogu.

Pārradusies mājās un vēl esot uz viļņa, saku Žeņam, ka jāiet beidzot pie tā vācu kaimiņa Heinča, kurš man varbūt varot aizdot dēli, tā Edgars teica. Īsti tam vēl neticu, bet nu mazums. Sacīts darīts un pēc 5 minūtēm nākam jau atpakaļ ar manuprāt oldskūlu cieto dēli, kuram krāsa lobās nost. Es gan no dēļiem neko vēl nesaprotu (softbords, hardbords, longbords, shortbords?), bet man viņš šķiet ļoooti vecs un galvenais simpātisks. Mans jaunais draudziņš Piko 🙂 Nez vai tas būs labākais variants iesācējam, bet esmu priecīga, jo varēšu kaut vai paairēties. Trūkst tikai līša (saites ap kāju) un varbūt arī vasku vajag? Hmm. Ejam uz piemājas „Banana surf shop”. Tur man piedāvā tikai jaunu saiti par stipri lielu cenu, kaut arī esot superdīls pa draugam – komplektā ar vasku 🙂 Nestrebju karstu.

Kad jau, tad jau – saku aizejam uzreiz arī pie tā jūsu zināmā sērfa instruktora, kurš dzīvo mums pretī?! Man veicas. Visi šodien mājās. Izrādās francūzis Herve, kuram nu jau pāri 50,  ir ar profesionāla trenera bagāžu – savulaik darbojies ar Marokas sērfa izlasi. Nezināju, ka tādas arī ir. Pačalojam, salīdzinām katrs savu vēja/viļņu avotu, dabūju līšu, un vienojamies, ka Herve man dod ziņu tiklīdz varam iet ūdenī.  Nākamās nedēļas vidū. Tikmēr lai padelēju (airējos). Uzreiz tieku brīdināta, ka viņam svarīgi redzēt nevis, cik precīzi un labi es apgūstu tehniku, bet gan – kā es sajūtu okeānu un  saikni ar ūdeni. You have to enjoy it… Ko vēl varu vēlēties?! Gaidu zvanu. Un mācos wu wei.