Kā es braucu Roņu salu lūkoties…

Labu laiku iepriekš kalendārā atzīmētais nedēļas brauciens uz igauņu lielākajām salām Hiiumaa & Saaremaa plus Roņu sala iepriekšējā vakarā pirms izbraukšanas tiek izkoriģēts ne pēc tā labākā scenārija. Ak, naivie, tā jau mazais un reti kursējošais prāmis brīvdienās uz Roņu salu ir pilns! Vot tā. Es pagalam nelaimīga. Tas bija galvenais, kāpēc vispār gribējās braukt tur augšā, kā nekā abās pārējās ir būts, bet Roņu sala manā galvā jau ieguvusi mītiskas aprises – kopš vēstures stundām vidusskolā. Katram latvietim taču gribas tur aizbraukt (aizpeldēt, aizairēt) un savu karodziņu iespraust!

Neko darīt, kā ir, tā ir – ar tādu domu pirmdienā startējam uz Ziemeļiem – ir atvaļinājums un Rīgā nesēdēs ne pa kam! Un ir iegādātas prāmju biļetes uz abām pārējām salām. Pa ceļam nemiera dzīti piestājam Pērnavas ostā apvaicāties kapteinim par to Ruhnu salu – kā tur ir ar tām biļetēm. Nekā tur nav. Tomēr tik viegli nepadodos un katru dienu telefonā turpinu čekot e-biļetes, pēc pāris dienām turpceļam gan atbrīvojas pāris vietas, bet atpakaļceļam tā arī neuzrodas.  Arī lidmašīna brīvdienās neiet, un pēdējais prāmja variants no Sāremā iet tikai divas reizes nedēļā. Tātad  pavisam nekā.

Sākam ar Hījumā. Reiz vienos Līgo sabijusi tās galējā Rietumu ragā – Ristnā, nemaz nezināju, ka turpat blakus aiz līcīša man atradies viens no igauņu labākajiem sērfa spotiem (Surf Paradiis). Daudz viņiem to spotu gan nav. Jāatzīst, ka tolaik man arī maz interesēja tās ūdens padarīšanas. Un jāatzīst, ka arī šoreiz man nebija lemts pamērcēties ļooooti siltajos Baltijas jūras ūdeņos, toties kājojamā ekspotīcija pa piekrasti izvēršas varena. Roberts tiek arī pie vēja otrajā vakarā un vēl ar 3 igauņiem paglisē pa vilnīšiem. Pirms tam gan tiek brīdināts par daudzajiem zemūdens akmeņiem, aplaustajām spurām un savainotajām pēdām. Jā, pludmales ne tuvu tur nav tik mīlīgas kā pie mums. Es tikām hipijoju ap telti, vāru cūku pupas un lasu UNU.  Kā man patīk!

Nākamajā dienā mums paredzēts pārcelties pa taisno no Hījumā uz Sāremā, bet atvadu nakts noslēdzas ar grandiozu salūtu. Neko tādu mūžā es nebiju pieredzējusi. Nekad. To nevar izstāstīt un nofotogrāfēt. Pēc dabas it kā neesmu bailīga, bet tā nakts man pagāja vienās šausmās ar sasprindzinātām visām iespējamām maņām un muskuļiem. Un tā pat nebija vētra. Tas bija visu zemju Pērkoņtēvu, viņu dēlu, meitu un zibeņu radu festivāls. Teltī guļot man prasījās ja ne metinātāja, tad vismaz saulesbrilles no apkārtējā spožuma.  Nekādi ausu aizbāžņi vai austiņas nelīdzētu, jo skaņa, kas nāca no visām debess pusēm, bij pārdabiska. Ik pa brīdim telti purināja vējš, ik pa brīdim kapāja ar smagām lietus lāsēm (tad vismaz klusāki bija pērkondārdi), ik pa brīdim žilbināja kā no zibspuldzes un viss sajaucās kopā. Ik pa brīdim es laikam iegrimu nemaņā. Un vaļas brīžos es vienlaikus dusmojos un apbrīnoju Roberta dzelzs nervus, jo viņš pamodās tikai tad, kad pērkons caurdūra ne tikai gaisu, bet arī zemi. Un tā visu nakti.

Rīts ataust saulains, un mēs saņemam ziņu, ka prāmis vakarnakts stihiju sakarā ir atcelts. Sazinos ar operatoriem, kas uz Sāremā iesaka doties apkārt – atpakaļ pa sauszemi. Weather is bad! Šo frāzi ciniski atkārtojam šajā dienā vismaz reižu padsmit, jo laiks ir brīnišķīgs. Ne mazākās vēja pūsmas, ne vilnīša, tikai smīnoša saulīte. Lai nu kā – citu variantu nav, tickets mums diviem prāmjiem ir for free – un mana igauņu draudzene Helēna mums norezervējusi numuru sava vīra SPA hotelī. Dzīves dažādošanai pāris dienas pasautējamies pirtiņās, pamērcējamies džakuzi, saelpojamies sāls kambaru gaisu, ļaujamies masāžām un tīriem palagiem.

Pēdējo dienu un nakti līdzsvaram pavadām rietumos uz neapdzīvotas pussalas, izpētot klintis, ragus un kaifojot par feino laiku, līdz rīta pusē pērkoņu un zibeņu pavadījumā atkal sprāgst debesis pušu. Prognoze nepielūdzama visām brīvdienām. Priecīgi sevi mierinu, ka šādā laikā tomēr neesmu tikusi pie roņiem, turklāt no Rīgas atvestās kakla sāpes gājušas tikai vairumā. Braucu mājās dzert pienu ar medu un skalot kaklu ar sāli. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nākamreiz.