SANTJAGO CEĻŠ jeb 800 kilometri ar kājām pa svētā Jēkaba ceļu

Šis ceļojuma apraksts tika publicēts žurnālā ČEMODĀNS 2008.gada 23.decembra numurā!

Lēmums doties uz Spāniju tika pieņemts spontāni. Gandrīz tūkstoš kilometru ar kājām pa kalniem, lejām, ceļiem un neceļiem, vienatnē, nepazīstamā zemē, bez spāņu valodas zināšanām – tas šķita pietiekami pārliecinoši un intriģējoši, lai iegādātos zīmīgi lētās aviobiļetes un jau pēc mēneša pamātu ardievas tuviniekiem! Šis solījās būt pavisam citāds ceļojums…svētceļojums.

Vismazāk es uztraucos par savu fizisko varēšanu, jo ar sportu neesmu gluži uz jūs, un trīs Aglonas svētceļojumu pieredzi arī uzskatīju par vērā ņemamu. Vairāk bažījos par drošību, ēšanu, nakšņošanu – par visu, ko nu meitenei vienai pašai, uz tālu zemi dodoties, būtu jāuztraucas. Tomēr internetā plaši pieejamā informācija un izsmeļošie maršruta apraksti, kā arī cilvēki, kas dalījās pieredzē un padomos, mani nomierināja un iedvesmoja. Turklāt ne pārāk sen biju izlasījusi arī slavenā rakstnieka Paulu Koelju grāmatu „The Pilgrimage” (Burvja piezīmes), kurā atspoguļota viņa paša pieredze maršrutā, kuru nupat grasījos veikt. Vilinoši!

Svētā Jēkaba ceļš jeb camino de Santiago patiesībā ir rūpīgi izstrādātu maršrutu tīkls, kuru sākuma punkti meklējami ne tikai visā Spānijā, bet arī daudzviet Rietumeiropā. Lai gan Jēkaba ceļi ir daudzi, svētceļojumu mērķis viens – katedrāle Santjago de Kompostelas pilsētā, kura jau viduslaikos līdz ar Jeruzalemi un Romu kļuvusi par nozīmīgu kristiešu svētceļojumu gala mērķi. Pārfrāzējot slaveno teicienu par Romu, varētu teikt, ka Spānijā visi ceļi ved uz Santjago… Apustulis Jēkabs esot bijis viens no Jēzus Kristus uzticamākajiem mācekļiem, tomēr fakti par viņa dzīves gaitām un saistību ar Spāniju nav viennozīmīgi. Iespējams, ka savulaik Jēkabs uzturējies Spānijā, pildot misionāra funkcijas un evanģēlizēdams šo Romas impērijas reģionu. Avoti vēstī, ka vēlāk viņa mirstīgās atliekas pēc mocekļa nāves Jeruzalemē tikušas pārvestas uz Galīsijas reģionu, kur gūlušas aizmirstībā un atrastas tikai 9. g.s. sākumā. Drīz tās pārvietotas uz Santjago de Kompostelu, kur Jēkaba piemiņai 11. gadsimtā sāka celt vienu no kristiešu dižākajām katedrālēm. Jēkaba pīšļi līdz pat šobaltdienai tiekot glabāti sudraba šķirstā zem galvenā altāra.

Manis izvēlēto maršrutu sauc camino Francés jeb Franču ceļš. Tas sākas Francijā, Pireneju pievārtē, Saint Jean Pied de Port pilsētā, kur satiekas četri svētceļnieku maršruti no tādām pilsētām kā Parīze, Vézelay, le Puy un Arles. 780 kilometru garumā ceļš vijas cauri Ziemeļu Spānijai, ļaujot izbaudīt šīs zemes un dabas lielo dažādību. Lai visu posmu noietu ar kājām, nepieciešamas nepilnas 5 nedēļas, dienā mērojot vidēji 25 kilometrus. Tomēr katru dienu veicamā ceļa garums ir atkarīgs no paša ceļotāja fiziskās sagatavotības, kā arī posma grūtības pakāpes. Pateicoties lieliski sakārtotajai infrastruktūrai, ceļā apmaldīties ir neiespējami – atliek tikai pamanīt neskaitāmas norādes uz ielām, stabiem un māju sienām. Savukārt ciemos un pilsētās netrūkst naktsmāju, veikalu un kafejnīcu. Tā kā Franču ceļš tiek uzskatīts par senāko tradicionālo maršrutu, tas ir arī vispopulārākais, ko apliecina skaitļi – šo ceļu izvēlas aptuveni 80% svētceļnieku. Tas nozīmē, ka vienatnē pabūt nesanāks, un brīžiem var šķist, ka ej kādā svētku parādē nevis svētceļojumā. Tādēļ tiek attīstīti arī mazāk zināmi maršruti, piedāvājot lielisku alternatīvu tradicionālajam ceļam. Internetā un ceļvežos atrodami vismaz padsmit dažādi maršrutu apraksti. Cilvēkiem Santjago ceļš tiek piedāvāts kā nesalikta puzle, kuras gabaliņus var likt sev ērtākajā, izdevīgākajā un piemērotākajā veidā. Galvenais, ka tādējādi to var paveikt gandrīz ikviens! Lai arī ceļā nepamet sajūta, ka svētceļojums uz Santjago de Kompostelu kļūst par sava veida kultu un masu tūrisma objektu, jāatzīst, ka labāku veidu, kā iepazīt sevi un reizē arī citu zemi, par iešanu ar kājām es nevaru iedomāties.

„Lai zinātu ceļu, mums ir jādodas pa šo ceļu…” – ar šiem vārdiem pirmajā rītā naktsmāju saimniece mani pavada ceļā. Diena ataust idilliska. Rīta miglā viena pēc otras pamazām atklājas virsotnes, kuras šodien jāpievārē. Diena par spīti tās grūtības pakāpei izvēršas pasakaina – sirdi plosošas ainavas, aitu zvaniņu simfonija, pa ceļu pretimnākošie lopiņi – kā balzāms manai dvēselei, lai arī brīžiem gribas saļimt aiz noguruma un somas smaguma. Īsti pat nepamanu brīdi, kad esmu iesoļojusi Spānijas teritorijā…vien pēkšņi dzirdu aiz muguras kādu saucam ¡Viva España! (Sveicināta, Spānija!) Turpmākajās dienās mans organisms palēnām aprod ar jauno ritmu – vismaz 8 stundu gājienu katru dienu. No rītiem gribas mērīt temperatūru, bet līdz pusdienlaikam pašsajūta normalizējas. Ceļš ir skaists! Brīžiem tas ved cauri govju pilnām pļavām, brīžiem pa nomaļiem, šķietami bezgalīgiem līdzenumiem, vīnogulāju laukiem, maziem ciemiem vai klinšainiem pakalniem, bet vietām meža takas ir tik stāvas un akmeņainas, ka katra nepareiza kustība var beigties ar pamatīgu kritienu vai pat potītes izmežģījumu. Katru dienu ceļš atnes kādu pārsteigumu… Mainās sejas, mainās sarunu biedri. „Te mūsu dzīve rit ļoti koncentrētā veidā,” spriež kāds īru taksometra vadītājs Džeralds, kurš šeit atgriežas gadu no gada „tādu emociju kokteili tik īsā laikā reti kur iespējams izdzīvot!”

Spāņu dzīves veids ir laisks un lipīgs, tomēr kārtību mīlošajam latvietim pie tā vispirms jāpierod. Mazās pilsētās un ciemos veikalu darba laikus atliek tikai zīlēt un konsekvenci nemana – kā nu kuram saimniekam labpatīkas. Uz cītīgu strādāšanu neviens neiespringst. Lielu daļu dzīves vietējie pavada kafejnīcās, malkojot kafiju un apspriežot jaunākās tenkas.. Atmosfēra ir rāma un labestīga. Par neiztrūkstošu rituālu kļūst katra sastaptā ceļinieka sveicināšana ar ¡Hola! (Sveiki!), neatkarīgi no viņa dzimtās valodas, un ¡Buen camino! jeb laimīga ceļa novēlēšana uz atvadām! Ātri vien apgūstu iztikas minimumu spāņu valodā, tādējādi vēl vairāk atverot jau tā atvērtās spāņu sirdis. Nav arī citu variantu – angļu valodu pārzina reti kurš vietējais. Otrajā nedēļā saprotu, ka esmu pārvērtējusi savus spēkus. Pie Latvijas līdzenumiem radušās kājas sāk protestēt pret Spānijas kalnaino reljefu. Mans Ahileja papēdis izrādās sastiepta Ahileja cīpsla. Turpmākajās dienās daļu ceļa mēroju ar autobusu, kas izvēršas par ne mazāk interesantu piedzīvojumu. Iegūstu vairāk laika uzturēties atsevišķās pilsētās un izbaudīt spāņu rimto dzīves ritmu…

„Un kādēļ Tu ej šo ceļu?” bieži nākas dzirdēt. Svētceļojumā nedevos reliģisku motīvu vadīta, tomēr garīgu. Šis ceļš man nozīmēja ceļu pie sevis. Katru gadu Santjago ceļu, dodoties prom no visa ierastā, mēģinot tikt skaidrībā ar dažādiem dzīves jautājumiem, meditējot un apgūstot dzīves mācības, mēro aptuveni simts tūkstoši svētceļnieku. Ceļinieki šeit ir tikpat dažādi kā viņu motivācija, nacionālā piederība, reliģija un kultūra. Katram ir savs iemesls, kādēļ viņš izvēlējies pavadīt laiku Spānijas svelmē vai lietū uz mazapdzīvotiem ceļiem. Vieni savu ceļu sākuši no mājām, citi no vietām, kas tiem nozīmē ko īpašu. Tie, kuriem nav pietiekami daudz laika, ceļu sāk tuvāk Santjago vai arī veic to vairākos piegājienos – kā brīvdienas atļauj, katru gadu atsākot maršrutu no tās vietas, kur iepriekšējo reizi apstājušies. „Šodien aprit divi mēneši, kopš esmu ceļā, un vakarā es satikšu draugu, kurš no mājām izgāja pirms četriem mēnešiem” man laimīgi pavēsta kāda vāciete, prātojot, cik tūkstoši kilometru viņai aiz muguras. Te sagrūst manas ilūzijas par to, ka 800 kilometri ir daudz. Vecā, labā patiesība – cik viss ir relatīvs… Lielais vairums svētceļnieku ir no katoliskām valstīm – paši spāņi, portugāļi, itāļi, īri. Daudz ceļinieku ir no Rietumeiropas, bet retums nav arī Kvebekas kanādieši, austrālieši, brazīlieši vai japāņi. Retums drīzāk ir latvieši. „Cik oriģināli!” izsaucas kāds spāņu students, kad pavēstu, ka esmu no Latvijas. Viņš nav pirmais, kura reakcija ir izbrīnītas acis, neviltots smaids un tūlītēja interese. Spāņiem latvietis šķiet eksotisks, jo nāk no ļoooti tālas zemes kaut kur ziemeļos.

Interesanta ceļojuma sastāvdaļa ir nakšņošana. Visa ceļa garumā ir pieejamas svētceļnieku naktsmītnes (albergue), kas mūsu izpratnē neatšķiras no hosteļa – jāguļ divstāvu gultās vienā telpā ar vēl kādu duci nepazīstamu cilvēku… Tas ceļojumu padara jo īpaši neparastu un pārsteigumiem bagātu. Šeit pieejamas dušas, veļas mazgājamās mašīnas, atpūtas telpas un kopīga virtuve, kurā ieturēt pašu gatavotas vakariņas. Naktsmītnes nav iespējams iepriekš rezervēt, tādēļ ceļinieki nereti spiesti sacensties ātrsoļošanā, lai nepaliktu bez pajumtes. Tomēr vispirms, lai rastu iespēju nakšņot svētceļnieku naktsmītnēs un ieturētu maltīti par draudzīgām cenām, jāiegūst svētceļnieka pase jeb credencial, ko izsniedz svētceļnieku birojos, atsevišķās baznīcās un pašās naktsmītnēs. Svarīgs nosacījums, lai ceļojums izdotos, ir atbilstošs ekipējums. Pats galvenais ir labi apavi un mugursoma, kuras svars ideālā variantā nepārsniedz 10% no ķermeņa masas. Kalnos kāpēju zābaki nav obligāta nepieciešamība, bet labas trekinga kurpes gan! Visgrūtākais pirms došanās ceļā izrādās sakrāmēt mugursomu. Manā gadījumā pusi no optimālā svara jau aizņem guļammaiss un pati soma, tāpēc līdzi stiepju divreiz smagāku mugursomu nekā vēlams. Pa ceļam tomēr vairākkārt šķiros no liekajām mantām, jo katrs grams ir būtisks. Turklāt neesmu ierēķinājusi, ka jānes arī ūdens un pārtika. Daudzi ir spiesti savas mantas sūtīt pa pastu uz mājām, kādam atdot vai vienkārši izmest. Tikai ceļā gūstu mācību par to, cik patiesībā maz mantu cilvēkam nepieciešams!

Sasniedzot Santjago de Kompostelu, mani pārņem apjukums un bailes atgriezties ikdienas rutīnā. Šķiet, ka pēkšņi aprāvies ir kaut kas labs. Šo vietu raksturo ne tikai katedrāle, Jēkaba pīšļi un tradicionālā mandeļu kūka ar Santjago ordeņa krustu virsū, bet vēl vairāk svētceļnieku domīgās acis, mugursomu nospiestie pleci, sieviešu vējā sabužinātie mati, saules skūpstītās sejas un vīru nu jau pravietiskā garuma bārdas. Tomēr sirdī saprotu, ka te nekas nebeidzas…mērķis nav bijis galvenais. Mans ceļš turpinās un mans lielākais ieguvums ir emocionālā bagāža, ko es no šī ceļojuma paņemšu līdzi uz mājām.

Ņem vērā! Svētceļnieka statusā Santjago ceļu iespējams mērot ar kājām, velosipēdu vai zirga mugurā. Ja veikti ceļa pēdējie 100 km ar kājām vai 200 km ar velosipēdu, ir iespējams iegūt svētceļnieka sertifikātu (compostela).

Interesanti: 1987. gadā Eiropas Padome Santjago ceļu pasludinājusi par pirmo Eiropas Kultūras maršrutu, un 1993. gadā tas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Izmaksas : 4 aviobiļetes (Rīga-Dublina-Biarritz turpceļā un Santjago de Kompostela-Londona-Rīga atpakaļceļā), pasūtot Ryanair mājas lapā mēnesi pirms ceļojuma, kopā izmaksāja 80 LVL.

Cenrādis: Kafija ar pienu – 1,20 eiro Svētceļnieku naktsmītne – 3-10 eiro Svētceļnieku vakariņas (3 ēdieni) – 9 eiro Vietējais vīns – no 2 eiro Svētceļnieka pase – 2 eiro Starppilsētu autobuss – 20 km /1,50 eiro, 50 km /2,50 eiro