Mani burti pazūd līnijās

Mani vārdi pazūd formās

Mani teikumi pazūd bildēs

Manas domas pazūd…

Es tās ķeru un veru uz smilgas

Kā meža zemenītes un savas ilgas

Šur tur pavīdēja arī zilbes

Manā sejā, balsī un dejā

Un es tās palaižu vējā…  

Tad nu bērnišķīgi liels bija mans prieks pirms gada, kad man ierādīja kolāžu veidošanu.. kā terapeitisku procesu. Tur nekas nevar noiet greizi.. tur nekas nevar būt nepareizi - manam mazajam iekšējam bērnam tas bija svarīgi. Un tagad, brīžos, kad emocijas, domas un sajūtas vēlas izpausties, es ņemu žurnālus un veidoju savas Dvēseles stāstus.. un to ir daudz :) (turklāt to var darīt kopā ar bērniem) Tagad es atļauju sev arī zīmēt (ķēpāties un krāsot), dejot (kratīties un kustēties), dziedāt (dabūt kaut kādas skaņas ārā no sevis) un ko tik vēl ne..

Bet ar šo stāstu mani pamudināja dalīties žurnāls @Imperfekt, kurš vienīgais varētu konkurēt ar manis pašas izdoto žurnālu :)) Tā rudeni piedzīvo mans žurnāls, kurš iedvesmo ne tikai ar burtiem, bet arī ar bildēm.