Šajās dienās apjautu, ka Lāčplēša mājas rekonstrukcija pēdējos divus gadus iet vienā solī ar manas iekšējās mājas transformāciju.

Gribējās atdzīvināt un piešķirt otro elpu kaut kam, kas ilgus gadus bija atstāts novārtā. Gribējās "ātri" izmēzt, iztīrīt, palaist vaļā veco, nokalpojušo, lieko un nederīgo, gribējās salabot, sakārtot un daudz ko arī saglabāt pa vecam, taču diemžēl un par laimi tas nebija iespējams.. nācās izsērot un doties tālāk.

Jo dziļāk raka un vairāk darīja, jo lielākas šausmas atklājās - jo nopietnāka pārbūve, resursi, kapacitāte un elastība bija nepieciešama - pieņemt un cieņpilni palaist kā mājas, tā savu īpašo un unikālo vēsturi. Jauns laiks nāk ar jaunu elpu… un telpu. Tagad gribas mazliet padzīvot un pajust, kā tas ir…

No ārpuses īsti nepateiksi, viss šķiet pa vecam, vien atjaunoti logi, taču iekšā ir notikušas fundamentālas izmaiņas…lai māja varētu turpināties un atstāt savu nospiedumu cerams vēl 100 gadus. Par pamatiem un pirmo stāvu būsim kaut cik parūpējušies (māja, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava), bet Dieva ziņā tagad paliek otrais stāvs un Jumts.

  

Žēl, ka tie nav Andreja vārdi: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”, bet paldies arī Rainim un Paldies vislielākajiem Darītājiem Roberts Neilands un Gatis Ziediņš, bez kuriem nekas no šī nebūtu noticis.

Mājai vēl jāizslauka istabiņas un tad jau būs gatava atrādīties.  

Anno: ~1870