Ja profesiju klasifikatorā būtu tāda profesija, es varētu pieteikties darbā (uz noteiktu laiku, tā kā šis ir darbs paaugstinātas bīstamības apstākļos un ar priekšlaicīgas pensionēšanās iespējām ). Jo nu jau esmu tam piegājusi diezgan profesionāli. Tāpat kā daudzi no mums pēdējos pāris gados. Spēja nomenedžēt savas iekšējās krīzes dod milzu handikapu, sastopoties ar ārējām.. vai var notikt otrādi, es nezinu.. man šķiet, ka ārējā vide atspoguļo mūsu iekšējo.

Pamatā jau tā ir uztveres lieta, un manuprāt mēs visi ar to vien ikdienā nodarbojamies, kā menedžējam lielākas vai mazākas, iekšējas un/vai ārējas krīzes un krīzītes.. un to pat nemāca skolās. Vai ģimenēs.. vismaz līdz manai paaudzei. Tāpēc nav brīnums, ka krīzes menedžments ir ļoti smalka un intuitīva lieta.. it sevišķi, ja tā ir garīga un/vai emocionāla (netaustāma, mentāli tik viegli neaizsniedzama). Tā mēdz pārtapt par KRĪZI, kad racionāli nesaprotam, kas notiek, ko darīt un nevaram to ietekmēt, mums nav instrumentu un pieredzes.. prātam šis nav pieņemams stāvoklis – neziņa, neskaidrība, neprognozējamība, nekontrolējamība.. un tad vēl talkā nāk Ego ar savu daudzbalsīgo kori. Pilnīga putra.

Par laimi apziņas evolūcija neļauj palikt uz vietas. Tā Dabā ir iekārtots. Un instrumenti ir daudzi un dažādi, piemēroti visām gaumēm un iespējām, pātagas un burkāni. Dvēsele uzprasīsies uz pārveides nepatikšanām šā kā tā. Un tā paģērēs ielūkoties, kas lācītim vēderā, iekšēju (un arī ārēju) striptīzu, kā arī paradigmas maiņu. Tieši tik vienkārši.

Un tad vienā brīdī var pamanīt, kā krīzes pārtop par problēmām un problēmas par izaicinājumiem un izaicinājumi par mācībām.. un ka krīžu raftings mums tīri labi padodas, un to var pat izbaudīt kā cieto riekstu spēli.

Mierpilnu un klusu Adventa jeb Atnākšanas laiku, kas dod mums simbolisku iespēju piedzimt katru gadu no jauna!

Vai tikai tas nav "īstais" Ziemassvētku brīnums...