Man (post factum) jāatzīst, ka visu manu garīgo meklējumu, veselīga dzīvesveida un sabiedrībai derīgas darbošanās pamatā ir bijusi nevis mīlestība un laipnība pret sevi, bet totāla sevis nepieņemšana un nepatika.

Es steidzu jogot, meditēt, ēst veselīgi, lasīt gudras grāmatas un apmeklēt visus garīgās izaugsmes kursus un seminārus nevis tāpēc, ka es gribētu izdarīt sev ko labu (tas arī), bet visvairāk tāpēc, ka es nekad neesmu jutusies gana laba, vērtīga, noderīga un mīlama tāda, kāda esmu..principā defektīvs cilvēks.

Un visos tajos sevis salabošanas un uztjūnēšanas pasākumos es satiku tādus pašus sevis nomocītus un nemīlētus cilvēkus, aiz dažādām maskām noslēpušos - mazus, sāpinātus, nobijušos bērnus (toties ar vēlmi un motivāciju mainīties..dziedināties).

Tas radīja telpu dziļai vienotībai un līdzjūtībai gan pret sevi, gan citiem tādiem pašiem. Kā nu kurš mākam un ar kādiem nu katram pieejamiem instrumentiem mēs sevi tēšam un tēšam tur, kur nu jau vajadzētu arheologa otiņu, pacietību un mīlestību.

Taču ikviens labirinta līkums un pagrieziens un varbūt īpaši tie, kuri kādu brīdi it kā veda atpakaļ no iedomātā, ir bijis vērtīgs un noderīgs.. Neizejot visus šos ceļus, es nekad neieraudzītu, cik ļoti es skatos pasaulē ar ievainotā un nemīlamā bērna acīm un cik ļoti daudz manī un visos ir apslāpētas mīlestības, kurai nav ne derīguma termiņa, ne robežu.

Mana un Tava perfekti neperfektā dzīve ir absolūts Kosmisko (arī komisko un paradoksālo) likumu apliecinājums  

"Iepazīsti sevi un tu iepazīsi visu pasauli" nezinu, kurš no visiem gudrajiem šo teicis, bet es piekrītu. Sevis iepazīšana, pieņemšana un mīlestība plaši atver durvis citu un pasaules mīlēšanai.

Es pati esmu sava mūza un mākslinieks.

Es pati esmu savs guru un sekotājs.

Es pati esmu savs labākais skolotājs un skolnieks.

Es pati esmu savs muzejs, eksponāts un izstāžu kurators.

Es pati esmu sava laboratorija, laboratorijas žurka un pētnieks.

Taču, lai to ieraudzītu un sajustu, vajadzēja Dievu, Dabu un Darbu.. laiku un citus cilvēkus.

Bez augstprātības un iedomības.. tas brīdis, kad iekšējā autoritāte ir lielāka par ārējām, ir apbrīnojams.

Var jau būt, ka tas vienkārši ir vecums (briedums)  

Tagad es bieži savam ķermenim/sirdij/dvēselei pavaicāju - vai šis lēmums/darbība ir balstīta sevis mīlestībā vai nemīlestībā? Un tad tikpat bieži sanāk rīkoties pretēji prāta, kurš joprojām skalda ar cirvi un āmuru, uzstādījumiem..

Pateicībā, Pazemībā un Paļāvībā