Lipīgs virsraksts un episka tēma (jaunākajā I’mperfekt)! Nagi niezēja uzrakstīt arī savas pārdomas zem šī paša nosaukuma.

Pirmkārt, jau tāpēc, ka emocionāla un garīga atkailināšanās un ievainojamība ir kļuvusi par vajadzību un daļu no manis kaut kādā vēl netveramā, Lielākā procesā.

Otrkārt, raksta tēma – sievietes ķermenis un kailums, kas nez kāpēc nekādi neiet kopā ar sievietes tikumu, šķīstību un godu – ir man aktuāla. Es tikai nesen spilgti ieraudzīju, cik dziļi esmu nobēdzinājusi savu seksualitāti un cik ļoti tas ir ietekmējis manu psihoemocionālo stāvokli.

Jā, es baidos ģērbties pārāk seksīgi un pievērst sev uzmanību. Nekādu krūšu un dibenu! Drošāk ir būt gudrai.

Jā, man ir neērti no sava kailuma. Un Tava kailuma.

Jā, es nejūtos ērti un brīvi savā ķermenī, gultā ar partneri vai publiski zīdot bērnus.

Jā, es sarkstu un bālēju no visiem ģenitāliju apzīmējumiem.

Jā, man apkārt vajag vēl vismaz 3 pārus pliku pupu (vai tuksnesi), lai es varētu sauļoties bez augšiņas.

Par sievietes reproduktīvo ciklu un dzimumdzīvi mans draugs zina vairāk kā es.

Pie ginekologa es vispār jūtos kā ābečnieks.

Masturbēšana ir grēks.

Un jā – man gandrīz vai jāaižmiedz acis, lai par to visu rakstītu, runātu, kur nu vēl nospiestu “publicēt”

Es varbūt mazliet pārspīlēju, bet nekas no teiktā nav nepatiesība 😊 Vien kaut kas uz šo brīdi jau ir apzinātāks, veselāks un integrētāks. Jau skaļi uzrakstot vien šīs “kailās patiesības”, var izjust to dziedinošo eliksīru…

Es zinu, kur tam visam aug kājas gan manā personiskajā, gan kolektīvajā līmenī. Sievietes un vīrieša ķermenis, seksualitāte, pirmatnība un mežonība pārāk ilgi ir bijis Tabu. Sevis nemīlēšanas un salabošanas pasākumi (mentāli, emocionāli vai fiziski) tam ir tiešas sekas. Par meitenīšu mēnešreižēm un puisīšu erekciju manā bērnībā neviens neko daudz nestāstīja.. sevi aiztikt un iepazīties ar savu ķermeni labākajā gadījumā nedrīkstēja, sliktākajā – sodīja. Un uzzīmēti pimpīši uz sētas (garšīgs paldies raksta autorēm par šo!) nav nekas, salīdzinājumā ar Brektes zaimojošo murāli. Agrāk sadedzināja sārtā, tagad sociālajos tīklos.

Nē, mans sapnis nav klišejiska seksuālā revolūcija, es runāju par tādu personisko un sabiedrisko garīgās brīvības un brieduma pakāpi, kur uz skatuves uzaicina arī nepelnīti nogrūsto ķermeni. Kā normu. Par  ķermenisko & seksuālo inteliģenci papildus visām pārējām. Un es zinu, ka tas jau notiek. Garīgā attīstība iet roku rokā ar s e k s u ā l o. Un Dabā viss ir seksuāls. Ja nu kas.