Mani neinteresē Tava gaisma

Pirms vairāk kā gada kādā dziļās iztēles ceļojumā no manām tobrīd izmisušajām un atvērtajām Dvēseles dzīlēm uz jautājumu “Kādas ir Tavas visdziļākās ilgas?” atskanēja “Iemīlēties sevī”

Naivi, romantiski, dīvaini… egoistiski, aizraujoši, biedējoši..  kas gan tās vispār par iedomām.. cik nodrillēts vārds un nodrillēta tēma 🙄

Cik daudz prāta filtru tam visam priekšā..

Pēc vairāk kā gada redzu, ka Dvēsele patiesi ir uzņēmusi šo “iemīlēšanās sevī” kursu – citreiz ar lielāku, citreiz ar mazāku devu manas līdzdalības…citreiz ar lielākām, citreiz mazākām sāpēm..  dažubrīd ar pilnīgu iznīcības sajūtu. Jo iemīlēties sevī man nozīmē iemīlēt visu, kas es esmu - jo īpaši defektīvo, ļauno, nesmuko, perverso, destruktīvo, tumšo..

Un kurš gan ir tas - SEVĪ? Citreiz tas ir mans ķermenis, citreiz ego un prāts, citreiz sirds un dvēsele, citreiz radi un draugi, citreiz jūra un mežs, citreiz Dievs un Mistērija.. citreiz to Visu nevar nošķirt un atdalīt.. un citreiz tam vispār nav Vārda.

Es redzu, ka šis ir mūsu visu lielais jautājums un izaicinājums - caur mazo sevi iemīlēt lielo sevi.. Visu. Gaismā un Tumsā, Priekos un Bēdās. Patiesi, līdz nāve mūs šķirs un atkal savienos.

Nav komentāru

Komentēt