Es lietoju.

Prozu kā tabletes un dzeju kā injekcijas. Īpaši tagad, pievienojusies Covid+ kuplajai saimei. Esmu pateicīga gan farmācijai, gan dvēseles vitamīniem.

Bet var dabūt līdz kaulam, kā brīnišķīgi apraksta Bārbala Simsone vienā no pēdējiem @Imperfekt:

“Dzejai ir īpaša vieta starp grāmatu terapijas veidiem. Pārējā lasāmviela uz pašsajūtu iedarbojas lēni kā tabletes, bet dzeja nonāk asinsritē momentā, kā injekcija. Tā atraisa emocijas, bieži vien strauji iedarbinot kodus, kurus proza aktivizē lēnāk un varbūt saudzīgāk. Ar dzeju tāpēc jāapietas uzmanīgi, jo nereti tā mums atgādina valodu, par kuru  paši esam aizmirsuši, ka tajā protam runāt – tīru, neatšķaidītu emociju, asociāciju, sapņu un zemapziņas valodu. Tā uzar līdz kaulam. Var pasprukt asaras. Var uzpeldēt atmiņu lauskas. Var uzšķilties cerība, iedurt smeldze, pārskalot pārdomu vilnis.”

Es nezinu, vai līdz dzejai izaug tāpat kā līdz olīvām un avangarda džezam vai nolaižas, kā jau dodoties dvēseles dziļumos, taču skaidrs ir tas, ka vienā brīdī visas pārējās iepriekš apgūtās valodas izklausās mazliet pēc svešvalodām…

I love both Man and Nature more.

Uz veselību!