Vēl nupat, pat iedomājoties, ka kāds varētu mani uztvert kā skolotāju, man gandrīz vai zosāda uzmetās..  tik ļoti bija bail no šīs atbildības.. tik ļoti es sev neticēju un tik liela bija pretestība..  Un arī tagad, lasot šo Inkas ierakstu, man gandrīz vai sirds apskrējās, aizķeroties un paklūpot aiz lielā S.

Ir Jā cilvēki un ir Nē cilvēki.. Lielākā manas būtības daļa ilgi ir piederējusi pie Nē cilvēkiem.. pat brīnos, kā man dzīve piespēlējusi tik daudz skaistu Jā. Varbūt tāpēc, ka es bieži spītīgi turpināju darīt caur bailēm, par spīti bailēm.. varbūt tāpēc, ka Gars un Dvēsele kopš bērnības manī ir tik ļoti klātesošs, ka man patiešām nav izvēles, kā beidzot noplēst to plēvi no logiem un ļaut visiem sevi apskatīt.. un tumsā ieslēgt gaismu.  Te nu es esmu. Pēc ilgas iekšējas cīņas, pasniedzot gan jogu, gan apzinātības nodarbības bērniem.. jāatzīst, ka manam Ego šī nodarbošanās ļoti ilgi nešķita gana cēla, svarīga un nopietna..

Ta-dā!

Pirmajā apzinātības un klusuma nodarbībā ar bērnudārzniekiem es lūdzu atļauju no viņiem mācīties.. mēs sarunājām, ka viens otram būsim skolotāji. Un viņi visi beigās kliedza “Jā, Skolotāj”!!! Smejies vai raudi :))

Tāpēc es beigšu koķetēt ar Visumu un pieņemšu šo savas Dvēseles izaicinājumu un aicinājumu.. būt par Skolotāju, kurš vienmēr ir iesācējs, kurš mācās no saviem skolēniem un kurš dara visu, lai viņš tiem nebūtu vajadzīgs.

Mēs visi esam viens otram skolotāji un mācekļi!

Un šobrīd ir ļoti nopietns eksāmenu laiks.