Nav iespējams episkāks virsraksts par “episks virsraksts” un es pat nepūlēšos uzrakstīt episku rakstu.

Šis pat nebūs nekas baigi oriģināls, jo manā burbulī šī ir parasta tēma. Nāves tēma. Kas pārlieku ilgi mūsu sabiedrībā ir bijusi neērta un caur mucas spundi uzlūkota. Mēs visi zinām, ka visi mirst, taču ar to arī mūsu vēlēšanās par to domāt, kur nu vēl pieredzēt, beidzas.

Šobrīd līdz ar cilvēkiem daudzos no mums mirst arī ilūzijas par mūsu "pareizo" dzīvi, mūsu aizplīvurotie priekšstati, mūsu Ego, neīstās identitātes un maskas. Miršana ir sāpīgs process, tāpēc daudzi izvēlas neredzēt un atsakās šķirties no šīm ilūzijām, upurējot savu Dvēseli, dzīvi un viens otru.. un arī tam Lielajā Plānā acīmredzot ir vieta.

Taču nāve (vai drīzāk daudzas iekšējas nāves) pirms mūsu fiziskās nāves mūs spēj atvērt patiesai dzīvei. Nāve un tai sekojošā tumsa spēj salauzt un atvērt mūsu sirdis tā, lai tās spētu patiesi un dziļi mīlēt. Tā padara pateicīgus un pazemīgus. Tēlaini izsakoties, nāve spēj dziedināt un atdzīvināt. Jā, parasti tas neietilpst mūsu garīgās izaugsmes programmā.

Es tagad riskēju izklausīties pēc fanātiska sludinātāja, taču šī man nav ‘kaut kāda’ teorija. Es vispār vairos runāt par to, kas nav mana pieredze. Es esmu pieredzējusi nāvi un esmu šķērsojusi Personisko nāvju slieksni vairākkārt (un es te nerunāju par klīnisko nāvi). Un es pieļauju, ka šai dāvanai nav derīguma termiņa.. es to varu atvērt atkal un atkal..

Tāpēc sastapšanos ar nāvi (iekšēju vai ārēju) es nu jau uztveru kā Dāvanu, jā – nepanesami smagu, negribētu un traģisku, taču vērtīgu. Es to uztveru, kā iespēju ļaut nāvei sevi pārveidot. Nepretojoties sāpēm, ciešanām un spriedzei, kļūt ievainojamai, emocionālai, atvērtai, jēlai un kailai… kā iespēju ieraudzīt sevi un Visu šķērsgriezumā. Iespēju iezūmot, lai pēc tam atkal atzūmotu.

Manas Virsotņu pieredzes slēpjas Bezdibeņos.

Mana Gaisma slēpjas Tumsā

Manas Dāvanas slēpjas Ievainojumos

Mana Patiesība mīt Kailumā

Mana Dzīve mīt Noslēpumā

Mans Noslēpums mīt Mīlestībā

Mēs esam cienīgi, ka Dievs nāktu pie mums. Tāpēc labāk būt gataviem. Pamodinātiem. Modriem. Kailiem un uzšķērstiem. Neizslēdzot Nāvi no Dzīves. Un otrādi.

Labrīt!