Es gribētu, lai tad, kad mēs sakām “PRET Putinu”, mēs sakām PRET: augstprātībai, pašapmierinātībai, aprēķinam, lepnumam, pārākumam, liekulībai, egoismam, neveselumam, vardarbībai, ciešanām. apspiešanai, sašķeltībai, atsvešinātībai  - vispirms sevī, savās attiecībās un tad pasaulē…

Es gribētu, lai tad, kad mēs sakām “PAR Ukrainu”, mēs sakām PAR: cilvēcībai, līdzjūtībai, mieram, mīlestībai, pieņemšanai, piedošanai, pateicībai, pazemībai, vienotībai, taisnīgumam  - vispirms sevī, savās attiecībās un tad pasaulē…

Putins šai karā jau ir zaudējis, neskatoties viņš “uzvarēs” Ukrainu vai nē. Taču mēs šai karā varam uzvarēt, tikai ciešot sakāvi. Sava Ego sakāvi.

Mūsu pārlieku pasargātais ego vienmēr saskata un ienīst savus trūkumus citos un tādējādi izvairās laboties.

Kā tur bija ar to baļķi savā un gruzi brāļa acī..  Ar ļauno ir jācīnās, bet vispirms tas nozīmē izmēzt savu namu.

Mēģinājumi apspiest un noliegt ēnu un ego neved pretī personiskai pārveidei, un mērķis arī nav no tiem atbrīvoties, taču var atbrīvoties no to neveselīgajām izpausmēm, skaidri tās ieraugot un atmaskojot.

Mēs nevaram just līdzi ukraiņiem un nejust līdzi krieviem.

Mēs nevaram mīlēt ukraiņus, latviešus un poļus, bet nemīlēt krievus, ķīniešus un arābus.

Mēs nevaram cienīt sevi un nīst citādo.

Ja mēs turpināsim dzīvot noliegumā un tik šaurās “savas (un brāļu) valsts, savas tautas, savas kultūras un tradīciju” robežās, mēs paliksim ļoti ierobežotā apziņas ietvarā, turpinot vairot es un citi, savējie un svešie polarizāciju savās galvās un sabiedrībā. Turpinot ieņemt PAR vai PRET frontes to šaurākajā nozīmē, mēs turpināsim iet pa veco un nokalpojušo ceļu.

Šī cīņa nav starp labo un ļauno, gaismu un tumsu, šī ir nepieciešama cīņa starp iluzorajiem mani un ne-mani.  

Mēs esam paklupuši pret šo klupšanas akmeni.

Vai mēs to izmantosim savā, cilvēces, Zemes, Visuma labā?

Vai mēs izvēlēsimies jaunu ceļu un citu, lielāku stāstu, kas atbrīvo mūs no “mēs” ilūzijām un “es” mazuma*?

*Ričards Rors