Tāds eksistenciāls jautājums man laikam ir pirmo reizi :)

Un ne tik ētisku, finansiālu vai praktisku apsvērumu dēļ.

Bet, ja līdz šim esmu kaut kur devusies kāda nemiera dzīta, lai atšķaidītu ikdienu un/vai izrautos no rutīnas, vai arī tāpēc, ka visi tā dara, tad tagad mani nemieri, ikdiena un rutīna mani pilnībā apmierina.

Piekritīsiet, ka tas ir aizdomīgi :))

Nupat iedomājos, ka varbūt to iekšējo ceļojumu pēdējos gados ir bijis tik daudz, ka ārējie nemaz neprasās.

Bet kaut kāds impulss bija. Atvēru pat vairākas aviosabiedrības un vienīgais, kas, protams, ņemot vērā arī līdzekļus, uzrunāja, bija Atēnas. Tur es būtu gatava pat staigāt pa muzejiem, uzsūcot sengrieķu vaibu. Vienīgi sagurstu no domas vien par ceļojuma plānošanu.. pazūd impulss, interese un motivācija. Lai gan nesen tieši pierakstīju, ka jaunais plāns ir neko neplānot (nu, lielos vilcienos). Un kolāžu taisu no žurnāla Flow :))

Atceros divus iepriekšējos pavasarus pēc diezgan spartiskas ziemas laukos, man bija lomkas pēc jebkāda kūrorta, kur ir saule, zvilnis un ūdenstilpne, bet kaut kā zvaigznes nesastājās un izdevās pārgribēt. Taču šogad, kad tiešām varētu – nemaz negribu? Ja nu vienīgi teleportēties uz kādu ne pārāk apdzīvotu salu. Un ko tur? Nu, vienīgi sauli un siltumu sasūkties.

Kalvis arī nepalīdz – var braukt, var nebraukt..  kas tas vispār tāds ir?

Bet man neder braukt kaut kur braukšanas pēc vai aiz neko darīt. Pat ne uz Igauniju vai Kuldīgu. Man vajag gribēt, degt un gaidīt! Acīmredzot šeit kaut kur arī ir atbilde.. jo, ja ir šī trīsvienība, tad varu arī cauri sienām iet.

Līdz pirmdienai jāizlemj. Lai būtu pavisam "droša", es laižu gaisā un gaidu zīmi :))