Viltus laikmets, kastītes un pārprastais garīgums jeb airējam, kā mākam

23. aprīlis, 2022 pl. 12:09, Nav komentāru

Dienās, kad caur mani maļas viltus humānisma, viltus dilemmas, viltus ziņu un visādi citādi “viltus” jēdzieni, man nākas aizdomāties kopumā par mūsu viltus dzīvēm ar viltus identitātēm šajā viltus laikmetā. Protams, ka šī nav tikai mūsu laikmeta iezīme (to mēs laikam saņēmām kopā ar ābolu), taču šķiet, ka šobrīd piedzīvojam tās kulmināciju. Varbūt arī tā ir viltus :)

Skatos un nez kāpēc (bet par laimi) vēl brīnos, cik filigrāni mēs (Es!) uzliekam sev un viens otram viltus zīmogus un uzprojicējam savus priekšstatus un gaidas, lai sevi vai šo otru varētu iebāzt kaut kādā sev saprotamā kastītē.

Es tā daru. Mēs visi tā darām. Kastīšu cilvēki. Sagaidām, ka es un tas otrs un citi atbildīs mūsu iedomām par atbilstošu, piemērotu rīcību un uzskatiem. Īpaši daudz mēs sagaidām no mūsu “zelta ēnām” – tiem, uz kuriem esam uzprojicējuši autoritātes, līdera, skolotāja, garīga, dvēseliska, sev nozīmīga cilvēka lomu.

Mēs automātiski pieņemam, ka viņš/viņa ir “bez grēka” – tāds svēts, nevainojams, pilnīgs un perfekts. Taču vienā brīdī nākas vilties, jo mūsu iekšējie slēptie vai atklātie perfekcionisti sagaida gan no mums pašiem, gan no citiem neiespējamo – pārcilvēcīgumu. Un līdz ar vilšanos mēs pārceļam šo cilvēku (vai sevi) uz citu - izbrāķēto kastīti. Pilnīgi Pilnīga Cilvēka nav. Varbūt bija. Kas zina... Cilvēks nes sevī šo iedzimto grēku, sorry. Taču no otras puses – cik atbrīvojoši.

Es ilgi negribēju būt kastītē. Taču tas nav iespējams. Tad es nonācu kastītē, kurā cilvēkus neliek kastītēs. Citējot W.H.Auden:

“As long as the self can say "I," it is impossible not to rebel”

Tāpēc tagad man ir jauna aizraušanās – piemērīt dažādas kastītes. Un paradoksālā kārtā es varu tajās uzturēties un pabūt, nepazaudējot savu šī brīža “iedomāto centru”. Jo daļa no manis ir pilnīgi visās kastītēs. Un ir neticami vērot šī centra pārbīdes vai izkliedēšanos. Taču es mēģinu atcerēties, ka piederēt visur un nepiederēt nekur arī ož pēc kastītes :)

Un tad es apmaldījos garīguma kastītē. Meditācija, apzinātība, dažādas prakses un garīgums ne mani, nevienu citu nepadara par perfektu cilvēku, kurš nekļūdās, kurš visu laiku ir līdzsvarots un mierīgs, kurš nedusmojas un nebļauj uz bērniem, nav īgns un neciešams pret dzīvesbiedru vai vecākiem. Es turpinu “grēkot” visos iespējamos veidos un braukt autopilotā, pārkāpt sava rafinētā viltus es, kurš attīstās līdz ar Es, izdomātos noteikumus un tad maksāt par to, ļauties ego-ismam, jaudīgām emocijām, iekšējām un ārējām vētrām. Tikai apzinātāk. Un tagad tas bieži caururbj sirdi un ķermeni vēl vairāk nekā agrāk, jo tagad es uzņemos šo smago atbildības nastu. Taču man izdodas sev piedot arvien dziļāk un patiesāk. Un celties pēc kārtējā kritiena kārtējo reizi augšā. Jo man ir piedots jau no paša sākuma. Tikai to ir grūti pieņemt. Tāpēc arī grūti piedot citiem viņu nepilnības... cilvēciskumu.

Un es mācos un mācos un mācos…

Ja esi uzcītīgs skolnieks, Tavi eksāmeni nekad nebeidzas.

Tāpēc ir labi pabūt sava grēka dibenā

Tas notur nomodā

Tu ieraugi tur Visu un Visus

Ir labi pabūt kailam un neaizsargātam

Un neslēpties no sava vājuma

Ir labi ļaut ievainot savu Ego

Nolobīt sevi kā sīpolu caur asarām un asinīm

Lai atcerētos savu mazumu

Un brīžiem sajustu savu neizmērojamo Lielumu

We are in this together ❤ Airējam, kā mākam.

The Real is what will strike you as really absurd.

W.H.Auden | Recitation | For the time being

Viltus laikmets, kastītes un pārprastais garīgums jeb airējam, kā mākam

Nav komentāru

Komentēt

Pirkumu grozs