“If you meet the Buddha on the road, kill him"
24. aprīlis, 2022 pl. 18:45,
Nav komentāru
“Ja satiec Budu uz ceļa, nogalini viņu”
Kaut kā dikti paķēra mani šis Zen koans. Ne tāpēc, ka Budu (Budas dabu) varbūt varam atrast (ja meklējam) sevī, nevis uz ceļa, ārpusē, bet tieši šīs nogalināšanas pēc. Uzmeklēju, ka ir izdota arī (ļoti dārga) grāmata ar šādu nosaukumu, kurā iztirzātas dažādās vardarbības formas budismā un kas kārtējo reizi atgādināja par mūsu, cilvēku, kopīgo tumšo pusi.
Bet šoreiz ne par to. Taču, lietu skaidrībai, es gribu skaļi pateikt, ka noteiktos apstākļos es domāju, ka būtu spējīga nogalināt. Kaut ko vai kādu. Iekšpusē vai ārpusē. Bet tāpat es būtu spējīga piedot slepkavam. Esmu to spējusi.
Manī mīt mana tumšā puse - ciešā sakabē ar gaišo. Un es neesmu gaismas sludinātājs. Es nesu tumsas, Ēnas un ievainojumu karogu, es ticu tumsai un es ticu radīšanai arī caur iznīcināšanu. Un es zinu, cik dažādi šos vārdus var izlasīt :)
Ļoti cilvēciski izvairoties no savas cilvēciskās ievainojamības, nepilnības, sašķeltības, mirstīguma un sirdssāpēm, mēs meklējam mierinājumu ārpusē, mēs meklējam Budas, apgaismību un transcendenci un mums šķiet, ka ir kāda finiša taisne. Taču tādas nav. Vismaz ne Dvēselei, ne Dievam. Kā es to zinu? Es nezinu. Nevis nezinu, kā es to zinu, bet es nezinu. Es bieži nezinu un nesaprotu to, ko es jūtu, domāju vai rakstu.
Mēs gaidām pārdabiskas, pārpasaulīgas, maģiskas parādības, kamēr Dievs ir tepat – ikdienišķajā, parastajā, materiālajā, redzamajā un taustāmajā. Tās ir tās durvis uz neredzamo Pasauli. Kura manifestējas šajā. Šeit un tagad. Manī. Caur mani. Caur Tevi.
Tāpēc garīguma un savas dvēseles meklējumi kādā brīdī pārstāj kalpot par bēgšanas un izvairīšanās ceļu no sevis, savas miesas, ego vai prāta (kas viss Dievam ir tīkams), bet kā milzīgu dāvanu un iespēju pieredzēt šo Pasauli un savu cilvēcību visa dziļumā un plašumā. Patiess un tīrs garīgums ved mūs tieši pie mūsu iemiesotajām dvēselēm. Pie Zemes. Zemiskas dvēseles iegūst mazliet cēlāku noskaņu :))
Ja man Dievs šodien piedāvātu apgaismoties, transcendēt, ieiet nirvānā, izkliedēties kosmosā, tapt par gaismu, savienoties ar augstāko Patību, Avotu u.tml., es teiktu – Nē, paldies – vai nu mēs Visi vai es palieku!
Vai es gribētu tā uz sitiena šķirties no sava Ego un prāta ierobežojumiem? Nē. Mans ego ir mans spēks – jā, mums būs visu mūžu, ko risināt, bet tur jau tā sāls. Soli pa solim. Vai es gribu transcendēt ķermeni? Ak, jē – ne pa kam! Es to mīlu. Visas tā maņas, sajūtas un iespējas. Vai es gribētu ekstrahēt vai upurēt kaut ko no tā visa kopuma, kas es esmu? Nē. Un es negribu nekādus šortkatus.
Un vēl. Ja kāds no jums, mani 10 mīļie lasītāji (bučas jums), šo lasāt, tad zināt, ka es šo visu rakstu sev. Tā ir mana pašterapija. Ja kādam kaut kas aizķeras un norezonē, forši, ja ne – ne. Man patīk teikt “Take what you need and leave what you don’t”
Man nav nekādu atbilžu un patiesību. Es mācos ļauties neziņai un nezināmajam. Man patīk, kad mani uzkonstruētie priekšstati tiek dekonstruēti. Atkal un atkal. Es vēlos visu laiku būt iesācējs. Pazemīgs un pateicīgs par dzīves mācībām. Un man patīk, kādu brīvību tas sniedz.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.