Es gadu nebiju krāsojusi matus. Mans iekšējais impulss un eksperiments ar “going grey gracefully” jeb graciozu nosirmošanu neapzināti bija izvērties par ļoti koncentrētu savas iekšējās antropoloģijas kursu un sevis pieņemšanas gada balvas pasniegšanu.

Un kā jau tādās ceremonijās ierasts, es gribu pateikt Lielu Paldies tai katrai sievietei, kura uzdrīkstējusies neaizkrāsot savus “sirmos defektus” un iedvesmojusi mani darīt to pašu. Visu šo gadu es meklēju apstiprinājumu citu sieviešu matos, ka es arī tā varu, es arī tā drīkstu! Es piedzīvoju dažādas fāzes – kaunu, mulsumu, taisnošanos, izvairīšanos, daudzreiz vēlmi tos nokrāsot un miers, vēlāk jau lepnumu un prieku.. Un šodien es tos nokrāsoju vēl sirmākus, defektu pārvēršot par savu efektu.

Un tāpat es saku paldies arī dažiem vīriešiem, kuri mani iedrošinājuši uzdrīkstēties, un īpaši tam vienam, kurš mani ir pilnībā pieņēmis - tā, kā es pati vēl nemāku.

Un es nevienu neaicinu nekrāsot matus vai atlaist sirmos. Es patiesībā ļauju sev tos krāsot jebkurā brīdī, kad man labpatiksies. Daudzām sievietēm, tāpat kā man, mati ir ļoti svarīga identitātes sastāvdaļa. Un kaut ko darīt vai nedarīt ir dziļi personisks lēmums un process. Taču ir skaidrs, ka mums ir spēcīgi aizspriedumi un priekšstati par to, kādai sievietei ir jābūt un jāizskatās, turklāt atšķirībā no vīriešiem šajos pašos jautājumos mums nav atlaižu.

Tāpēc ir labi, ja kāds šos stereotipus lauž un palīdz to darīt vēl kādam. Paldies!