Dzīve kā garīga prakse

19. maijs, 2022 pl. 6:00, Nav komentāru

Mūsu īsajā sarunā ar Georgu Rubeni par garīgajām praksēm, protams, daudz kas palika ārpus kadra un pat ārpus mūsu dialoga. Šis Stacija.lv video ir kā treileris, kur aptuveni var nojaust filmas saturu. Taču tā kā filmas žanrs ir “balstīts uz patiesiem notikumiem, mistērija un drāma ar fantāzijas elementiem” es gribēju salikt vairākus pieturas punktus un papildināt, ko man īsti nozīmē dzīve un ikdiena kā garīga prakse. Lai tas neizklausītos tik abstrakti un nerastos ilūzijas, ka man ir "palaimējies" un tas tā vienkārši notiek pats no sevis. Tātad anotācija, sižets.

Pirmkārt, Jurim Rubenim ir brīnišķīga grāmata “Starp divām bezgalībām”, kurā ir ļoti daudzu garīgo prakšu apkopojums. Es gan neesmu to vēl izlasījusi, taču, izejot cauri visām prakšu grupām (klusuma, radošā procesa, aktīvisma, kustību, psihofizioloģiskās, attiecību, rituāli cikliskās), es secināju, ka daudzas no tām daudzu gadu garumā es esmu izmēģinājusi uz savas ādas. Es pat neuzskaitīšu. Es jau kaut kur rakstīju, ka vilkme pie dvēseles un gara lietām manī mīt jau sen (tikai es to nezināju). Un instrumentu ir daudz. Atlika tikai piemērīt, kas der. Un tikai tad, kad biju pārmērījusi jēgu gluži kā ezotēriskajā lielveikalā vai Disnejlendā, kļuvu diezgan piezemēta un pieticīga. Neko nenoliedzot un nenoniecinot no savas pieredzes. Tas viss man ir bijis vajadzīgs noteiktā ceļa posmā.

Runā, ka labāk esot rakt vienu dziļu bedri nekā daudzas seklas, taču manas daudzās seklās bedres mani noteikti ir dziļi bagātinājušas un piepildījušas. Un manuprāt ir būtiski ja ne ieviest uz palikšanu, tad vismaz izmēģināt pa kādai praksei no visām jau augstākminētajām prakšu grupām – visaptverošākam, pilnīgākam, plašākam un dziļākam sevis veselumam.

Otrkārt, es nenošķiru garīgās un dvēseles prakses, augšupvedošās vai lejupvedošās. Priekš manis nu jau tas viss ir viens. Tas viss ved pie Dieva, lai kādā Vārdā mēs viņu sauktu, lai kurp mums šķistu, ka mēs ejam. Bieži vien mūsu prāta vēlme visu nodefinēt, izprast un izanalizēt nomāc mūsu dvēseles ilgas un centienus un aizved mūs apkārtceļos.. mūsu Dvēsele burtiski kļūst slima, visbiežāk pusmūžā, kad ego jau vairs nezina, kā izpildīties, uzpildīties un aizpildīties.. Taču es vienmēr atceros krievu teicienu “торможение это тоже движение” jeb bremzēšana arī ir kustība. Galvenais neapstāties pavisam.

Treškārt, vissenākā un noturīgākā prakse manā dzīvē ir (ķermeņa prakse) joga, kuru es līdz nesenai pagātnei tā nopietni nemaz neuztvēru kā garīgo praksi, taču pēc 12 gadu regulārākas vai neregulārākās jogošanas, es redzu, cik daudz pozitīvus garīgus “blakus efektus” tā uz mani ir atstājusi :) tāpēc ir diezgan likumsakarīgi sākt ar to, kas patīk un padodas.. un tad jau Dzīve aizved arī pie tā, ko Dvēselei vajag :) turklāt mēs visi ļoti labi jūtam, kur mūs velk, kas rezonē – kas mūsos atsaucas un reaģē. Tikai bieži nenoticam, apslāpējam un neatsaucamies. Pārāk daudz iekšēju un ārēju traucējošu filtru.

Ceturtkārt, pamanīt, kuras ir tās prakses, kuras mums noteikti negribas izmēģināt, kuras NOTEIKTI NAV MAN.. pret kurām ir pretestība un varbūt vilkme vienlaikus.. Pajust to pretestību un bailes, kas tur slēpjas... tur mēdz būt tās durvis, portāls un slieksnis, kas jāšķērso.. kurš atbrīvo un paver jaunas iekšējās šķautnes un dimensijas. Cilvēciski turoties pie pierastā, paredzamā un kontrolējamā, mēs neizkāpjam no savas komforta zonas un liedzam sev jaunas, unikālas pieredzes. Baidīties no pārmaiņām ir dabiski, tāpēc nevis nevajag baidīties, bet nevajag baidīties no bailēm, kas mūs pavada.

Piektkārt, bieži mēs pie savas garīgās izaugsmes metamies ar tiem pašiem vecajiem ego instrumentiem, kurš mūs labprāt iedzīs strupceļā vai liks mirt nekā mainīsies.. tiem, kuri raduši dzīvē pie disciplīnas, struktūras un mērķu sasniegšanas, visdrīzāk vajadzēs palaist vaļā grožus un mācīties ļauties Plūsmai, procesam, ceļam.. savukārt tiem, kuri raduši plūst un vējot, iespējams vajadzēs mācīties stingrāk nostāties uz zemes, sazemēties. Kādā brīdī atskāršam, ka disciplīna, struktūra un forma ir vienlīdz svarīga ar plūsmu, ļaušanos un bezformīgumu. Un dažkārt, kā zināms, ir nepieciešams mazliet disciplīnas, lai kaut kas kļūtu par dabisku ieradumu. Tikai šai disciplīnai šoreiz jāsākas ar mīlestību un cieņu pret ievainoto sevi un rūpēm par iekšējo bērnu.

Sestkārt, varoņa ceļojums. Man tas prasīja gandrīz trīs mokošus gadus, bet kopumā visu manu līdzšinējo dzīvi. Lielā Krīze un Iespēja atnāca līdz ar izdegšanu, tad brāļa traģisko nāvi un turpmākajām daudzām personiskajām ego nāvēm, nokāpšanu savu ievainojumu dzīlēs, sastapšanos ar savu Ēnu, sev pierastās identitātes, priekšstatu un prāta konstrukciju daudzkārtēju noārdīšanos, daudzu projekciju un pārnešu atklāšanos un iznīcību, ierastās dzīves un apstākļu maiņu, šķiršanos, un ļaušanos (cik nu kurā brīdī spēju) tapt par māla pikuci, kuru veido, spaida, mīca.. atkal un atkal.. un ar kaut kā jauna un skaista dzimšanu. Gada laikā es sevi izmalu desmit soulkraftos, man bija jāpasaka daudzi grūti jā un daudzi grūti nē. Vislielāko Jā es laikam biju jau pateikusi piedzimstot, tāpēc es īsti nezinu, vai man bija izvēle...

Man nav nekādu ilūziju, ka ceļš un pārbaudījumi (piedzīvojumi 😊) ir galā. Šeit nav nekādu finiša līniju. Bet kaut kas liels ir piedzīvots, un es patiesi jūtos, kā varone. Vismaz savā filmā :) un vienlaikus man ir skaidrs, ka es tikai (nu jau) labprātīgi un aizrautīgi piedalos kādā sev neaptveramā sižeta līnijā..

Septītkārt, mazāk ir vairāk. Uz šo brīdi jau vajadzētu būt, ka esam daudz maigāki, saudzīgāki un mīlošāki pret sevi. Kad esam atvērušies ļoti smalkai saspēlei starp Ego un Dvēseli, dejai starp Dvēseli un Dievu. Nu jau atsevišķas prakses ir integrētas ikdienā tā, ka tās vairs neuztveram kā kādas īpašas prakses. Gluži kā zobus iztīrīt. Dvēseles un Gara higiēna. Manas regulārākās prakses ir meditācija, lūgšana, joga, brīvā/sajūtu kustība, klusums, vienatne, mūzika kā terapija, darbs ar sapņiem un savu ēnu, kolāžu veidošana, rakstīšana, lasīšana, būšana dabā (un ne jau viss reizē un katru dienu), bet pāri visam - parasta, ikdienišķa, bet apzināta un kontemplatīva Dzīvošana. Nav skaidrs, kur sākums, kur gals, kurš no kura sākās un kurš pie kura aizveda, vista vai ola.. tam nav nozīmes. Es esmu šajā Lielajā Dialogā visu laiku. Arī tad, kad esmu autopilotā un neapzināta. Parasta Elīna Neparastās attiecībās.

Astotkārt, es apzinos, ka mana uztvere un pieredze ir ierobežota un ka es tveru un nododu tālāk savu lauku atbilstoši savam šī brīža apziņas līmenim. Ja manam ķermenim un prātam no simts jogas pozām ikdienā vairs ir nepieciešamas varbūt kādas desmit, tad mana Dvēsele un sirds ir mūžam atvērta jaunām pieredzēm un iz-aicinājumiem, taču nu jau dziļi un droši gremdējoties Lielajā Realitātē. Kura zina.. Es ne.

Devītkārt, es nedzirdu balsis, es neredzu vīzijas, es nejūtu enerģijas, neatdalos no ķermeņa, nelidoju uz slotas, pilnmēnesī negaudoju un ar mani nav notikuši paranormāli notikumi.. ja vien visu šo Dvēseles ceļojumu pie Dieva par tādu neuzskata :) Priekš manis, visnotaļ racionāla un loģiska cilvēka, viss, ko es piedzīvoju un jūtu īpaši pēdējos gados, ir ārpus jebkuras man iemācītās “normalitātes”, taču es jūtos normālāka jeb īstāka kā jebkad dzīvē :) Dvēsele runā tēlu, simbolu un abstrakciju valodā. Mēs visi to mākam. Mēs visi to varam atcerēties un dzīvot dzīvu, patiesu, autentisku, gar[š]īgu, dvēselisku, jēgas un mīlestības pilnu dzīvi. Dvēsele atbrīvo un aktivizē mūsu radošo potenciālu un atstāj unikālu nospiedumu šai pasaulē. Mēs jūtamies vienoti un piepildīti. Un no šī dievišķā gara-stāvokļa mēs varam sākt kalpot, [iz]turēt un[pa]nest visus dzīves paradoksus, pretrunas un dualitāti.

Desmitkārt, mēs spējam pie(ņemt) visu, kas un kā ir - īpaši to, ko cilvēciski nevaram pieņemt vai izturēt - traģēdijas, krīzes, ciešanas, sāpes, mūsu individuālo un kolektīvo ēnas pusi - neērto, neglīto, tumšo, disfunkcionālo, "grēcīgo" un cilvēcisko... mēs spējam to integrēt un transformēt. Šis ir mans "jājamzirdziņš", es varētu būt Ēnas un Tumsas Lāpnesis, jo tas ir viens no svarīgākajiem posmiem sevis dziedināšanas procesā.. no kura dzimst dziļa līdzjūtība un mīlestība pret sevi un pasauli. Mūsu tumsā dzimst gaisma un mūsu tumsa sāk mirdzēt.

11-kārt, viss, ko es piedzīvoju, jūtu un rakstu, ir jau justs, piedzīvots un pierakstīts tūkstošiem cilvēku vismaz pāris tūkstošus gadu.. tas ir un nav unikāli. Neko jaunu nepateikšu. Mēs katrs esam absolūti unikāls smilšu graudiņš bezgalīgajā smilšu tuksnesī. Vai ūdens pilīte okeānā. Viens bez otra nepastāv. Mēs esam un neesam Dievs. Mūsu unikālās Dvēseles ir Dieva atspulgs. Šīs garīgās un (bez)galīgās lietas nav racionāli izstāstāmas un aprakstāmas, tās ir ar prātu apšaubāmas un viegli pārprotamas.. mani labākie centieni ir kā gaudošana uz mēnesi.. Taču tās ir nojaušamas un sajūtamas. Šīs “lielās un svarīgās lietas” ir jāpieredz un jāpiedzīvo – intīmi un personiski.

Un noslēgumā Alan Watts atziņa ”duality is always secretly unity” – dualitātē ir vienotība. Ja šī būtu mana filma, tās nosaukums būtu “Noslēpums, kuru visi zināja, bet bija aizmirsuši...līdz atcerējās". Tāpēc mums ir jāstāsta un jāatgādina vienam otram šis Noslēpums, kurš it nemaz nav noslēpums :)

Veiksmīgu mums atcerēšanos!

Bet post scriptum saldajā ēdienā Kena Vilbera citāts par drosmi praktizēt:

“Prakse prasa drosmi, jo, tāpat kā dzimšana un nāve, tā ir pārveidojošs pārbaudījums. Ja mēs turpināsim, tā galu galā mūs iznīcinās, no jauna definējot mūsu personīgo identitāti. Īstā evolūcija ir gan skaista, gan briesmīga vienlaikus.

Lai gan mēs cenšamies atklāt un piepildīt savu dzīves mērķi, mēs vienlaikus baidāmies atrast to, ko meklējam. Mēs nevēlamies, lai tas mūs pārāk satricina. Mēs baidāmies apdraudēt mūsu ierasto dzīvesveidu. Visticamāk, mums jau ir aizdomas par patiesību – mūsu izaugsme un potenciāla piepildījums būs mokoši.

Tāpēc šī ceļojuma izšķirošās daļas ir īstenojamas vienatnē, dažkārt ārkārtīgā diskomfortā, bez jebkādām drošības garantijām. Tas prasīs mums atklāt jaunu drosmi, izturību, apņemšanos un radošumu. Lai gan tas nav patīkams parastajā izpratnē, prakses ceļojums ir īsts un līdz malām piepildīts ar dzīvību.

Mēs esam tie, kuriem ir pienākums uzsākt šo ceļojumu, taču tā būtība ir tāda, ka mēs no tā vairs neatgriezīsimies.

Ja man veiksies, to pabeigs tas, kurš pārspēj un ietver visu, kas es esmu; kāds, kas ir lielāks par mani, un kas tajā pašā laikā ir manis paša galīgais un autentiskais es. Šo ceļojumu var pabeigt tikai tā būtne, par kuru man ir unikāla iespēja kļūt”.

Dzīve kā garīga prakse

Nav komentāru

Komentēt

Pirkumu grozs