Sēžu un domāju - kāpēc es vispār atvēru datoru, kad nav par ko rakstīt?

Varētu iet turpināt pļaut jau nopļauto zāli un piešķērēt stūrgalvīgos pieneņu kātus.. bet varētu arī atstāt tos spītīgi slejamies gaisā

Kartupeļi vārās uz plīts

Bērni skaļi strīdas blakus istabā

Galva sāp jau otro dienu

Apsolīju aizbraukt uz topiņu pēc baterijām Teodora mazajam zāles pļāvējam

Kaut kas tikpat stūrgalvīgi kā pienenēm liek klibināt taustiņus un pamīšus šķirstīt jau simts reizes izšķirstītos un kolāžām sagraizītos žurnālus

Kaut kas grib pa-teikties

Bet vispār nekas neuzrunā, virsraksti un tēmas griež acīs un milzu “noietā etapa” sajūta smeldz krūtīs

Kārtējā mandala ir izjaukta

Diezgan nepatīkams stāvoklis, nemierīgs

Ar interesi vēroju, kas nāks, kas būs.. šodien, tagad

Manis pēc var arī nekas nebūt

***

Mazliet vēlāk roka pastiepjas pēc citiem, mammas dotiem, žurnāliem un nāk citāda kolāža

Ja iekšā ir šāds dārzs, kāpēc es to šobrīd nejūtu?

Bet es to pazīstu. Krāšņs. Galva reibst no krāsām un smaržām

Vai tāpēc tik maz vajag no mana ārējā dārza?

Kaimiņienei teicu, ka netaisos ravēt nevienu no savām dažām puķu dobēm

Bet man ļoti patīk, ka citi cenšas

Es gaidu, kad drīz ziedēs sirmā mežābele pagalma sirdī

Kolāža, vitrāža, dārzs, mākslas darbs

Vai es teicu, ka mana Dvēsele ir traka?

Mana ego ambīcijas, salīdzinot ar Viņas ambīcijām, izrādās ir niecīgas

Sapnī redzēju, ka man nav sava priekšnesuma, bet citiem ir. Stress

Dvēsele teica, lai neko neizdomāju

Viņa zina, ka tas nozīmē palikt Vienai

Izturēt to slaveno Pauzi.