Viņš bija starp mums, bet ne viens no mums

Viņš bija sapnis izsapņots miegā, kas dziļāks par miegu

Viņš nesa mūsu iedomāto ķermeni un mūsu ilgu balsi

Viņa viela bija no mūsu vielas

Tuksnesis bija Viņa klusumā un dārzs Viņa valodā

Pasaule Viņam vienmēr bija jauna pasaule

Uz prieka un mīlestības ceļa Viņš sastapa visu cilvēku bēdas

Viss, kas bija pārlaicīgs pirms Viņa, kļuva laicīgs Viņā

viņš piedzima ievainots un asinis no viņa brūces plūda uz priekšu ar viņa vārdiem un darbiem

viņa galva bija par lielu viņa sirdij

Viņš pazina viņa sirdi un paviesojās viņa mājās

viņš tika vaļā no vakardienas un savu tēvutēvu vakardienām

dažreiz viņa dvēsele bija ubags un klaidonis, bet dažreiz princese savā dārzā

vai tas mūs padara mazākus, ticēt kam lielākam?

lielu notikumu daba sakņojas mūsu dabā

zvaigznes meklē dvēseles tumsu, un bezmiega dvēseles gaida rītausmu

tas ir iesākts stāsts, kuru nevar pabeigt... tā ir mīlas dziesma vējā

patvaļīgs tulkojums un kompilācija Jesus the Son of Man | Kahlil Gibran [p. 63 - 97]