Ābeles zari drīz pieskarsies mājas durvīm

Tā nāk arvien tuvāk un cenšas mūs aizsniegt

Es noliecu galvu un viņa noglāsta man seju un matus

Kā mīloša vecmāmuļa

Kurā joprojām tik daudz dzīvības prieka

Viņas azotē es slēpjos no saules un atvēsinu karsto sirdi

Veldzēju slāpes un žāvēju asaras  

Un viņa ir blakus, zem, virs, aiz, visapkārt

Mans altāris

pagalma Priesteriene

Ar bērniem tā draiskojas un ļauj sevi pluinīt

Viņa nekur nesteidzas

Viņa ir tepat

Sirma un vieda

Mūsu vecmāmuļa

Un mēs apglabāsim viņas bērnus.. un mazbērnus.. un mazmazbērnus

Vai arī otrādi.