Pēc ābeles un ābolu poēmām mamma diplomātiski mēģināja man pateikt, lai uzrakstu kaut ko priecīgāku.. jo man tie teksti tādi dikti nopietni. Es sapratu, par ko viņa uztraucas, un uztraukumam nav pamata, jo nopietns taču nav bēdīgs, piekritīsiet? Vismaz es tā nejūtos. Attraucu, ka tad jau tas būs šlāgeris un vai maz vispār iespējama priecīga dzeja? Ja ar priecīgu saprot jautrs, tad tāda man nenāk - nē.. kaut kāds feļetons varbūt vēl sanāktu, anekdote diez vai.

Lai gan Kalvis šad tad saka, ka varu iet uz sieviešu stendapu un par saviem jokiem es smejos visgardāk, ar humora izjūtu man laikam tomēr ir kā vidusmēra latvietim. Un es galu galā esmu vairāk nopietna nekā nenopietna. Vismaz es tā iedomājos. Un skaļi nosmejos. Kā bērnībā krustmātei teicu - pietna.  Proza var atļauties vaļības, taču dzeja pienaglo. Pa taisno. Dvēseles dziļumā. Nav jau teikts, ka tur nav priecīgi, bet tas nav nekāds kūrorts.

Vēl mamma teica, ka viņa nesaprot, kā man tas viss tur nāk ārā, un es teicu, ka es arī nesaprotu, taču es saprotu to, ka ir iespējams nopietns prieks un priecīga nopietnība.

Citējot Gene Fowler “Rakstīšana ir vienkārša. Viss, kas jādara, ir jāapsēžas pie rakstāmmašīnas un jāgaida, kad uz pieres parādīsies mazas asins pilītes”.

Nē, tā es nedaru, jo man nav rakstāmmašīnas. Un man nav ne jausmas, kāpēc uztaisījās šāda kolāža. Tie pupi jau sen man nelika mieru. Tēma, protams, mūžam aktuāla, bet banāla. Varbūt atnāks reizē ar asins pilītēm uz pieres.

Smaidiņš