Jesus the Son of Man | Kahlil Gibran
24. jūlijs, 2022 pl. 22:52,
Nav komentāru
Mans patvaļīgais tulkojums,
improvizācija, kompilācija un kontemplācija četrās daļās Halīla Džibrāna izcilajam darbam "Jesus the Son of Man" ar tikpat izcilu mana brālēna Jāņa Kalniņa mākslas darbu "Svētā Veronika".
Šī ir mana (grāmatas) esence, spontāna, bez cenzūras. Un es vairs nezinu, kurš no mums ko teica :)
Tikai auglīgus kokus purina vai nomētā ar akmeņiem
I
aklie ved aklos
mēmie runā uz kurlajiem
vergi valda pār vergiem
mirušie aprok mirušos
starp sirdīm ir kalni un ielejas
mēs mīlam sevis dēļ
II
tavas ilgas izrunā vārdus
tava sirds klejo vietās, kur nekad vēl nav bijusi
tu esi kauss un tu esi vīns
[Dieva] templis ir tavā dvēselē un altāris sirdī
kaimiņa seja atstarojas tavos rāmajos ūdeņos
tava atmiņa kļūst neaptraipīta
tu ej pa gaismu kamēr gaisma ir tevī
tu meklē tur, kur tiec atrasts
III
Dzejnieks, kurš mūs visus padara par dzejniekiem
Viņa vārdi ir viņa neredzamais karaspēks
Viņš runā kā kalns ar līdzenumu un dzīvais ar mirušajiem
Viņš mīl mūs mūsu dēļ
Viņa nāvē mēs atrodam dzīvi un esam brīvi
IV
tikai auglīgus kokus purina vai nomētā ar akmeņiem
un lapas dzied vienīgi vējā
lilijas zied vienu dienu, taču tā ir mūžība, kas pavadīta brīvībā
Iesākts stāsts, kuru nevar pabeigt
Viņš
Viņš bija starp mums, bet ne viens no mums
Viņš bija sapnis izsapņots miegā, kas dziļāks par miegu
Viņš nesa mūsu iedomāto ķermeni un mūsu ilgu balsi
Viņa viela bija no mūsu vielas
Tuksnesis bija Viņa klusumā un dārzs Viņa valodā
Pasaule Viņam vienmēr bija jauna pasaule
Uz prieka un mīlestības ceļa Viņš sastapa visu cilvēku bēdas
Viss, kas bija pārlaicīgs pirms Viņa, kļuva laicīgs Viņā
viņš
viņš piedzima ievainots un asinis no viņa brūces plūda uz priekšu ar viņa vārdiem un darbiem
viņa galva bija par lielu viņa sirdij
Viņš pazina viņa sirdi un paviesojās viņa mājās
viņš tika vaļā no vakardienas un savu tēvutēvu vakardienām
dažreiz viņa dvēsele bija ubags un klaidonis, bet dažreiz princese savā dārzā
mēs
vai tas mūs padara mazākus, ticēt kam lielākam?
lielu notikumu daba sakņojas mūsu dabā
zvaigznes meklē dvēseles tumsu, un bezmiega dvēseles gaida rītausmu
tas ir iesākts stāsts, kuru nevar pabeigt... tā ir mīlas dziesma vējā
Mana klusēšana ir tuvāk patiesībai nekā mani vārdi
Viņš
Viņš aiztaisīja acis, lai ieskatītos Svētajās acīs
Viņš ielika savu sirdi lūpās un dziedāja dziesmu, ko neviens nevar apklusināt
Viņš bija ābele, kas pumpuro un zied dienu pirms pārējiem kokiem, un Dieva dārzā šī diena bija mūžība
Viņš ēda citu augli no cita koka un bija apmierināts
Viņa dzīvā sirds piedeva slāpes, kas ved uz nedzīviem ūdeņiem
Viņš ielika sevi kā stūrakmeni, kā pamatu savam neredzamajam templim, un mūs kā mazus oļus izklāja sev apkārt
Viņa
Viņa nevarēja noticēt, ka līdzenums ir devis dzīvību kalnam
Viņa neredzēja, ka kore ir ceļš uz virsotni
Viņas sirds pacēlās pāri tās sāpēm
Auglīga zeme mūžīgi dod dzīvību un mūžīgi apglabā savus bērnus
Cilvēks
Daudzi ir cietumnieki, kas brīvi staigā pa ielām
Nevainīgie un vainīgie nav atdalāmi - nevienu noziegumu nepastrādā viens, visus noziegumus pastrādā visi
Ja tu nepieņem vainīgos, tu nekad nebūsi brīvs no tā, ko tie izdarījuši
Nebrīvs cilvēks atriebj sevi uz brīvu cilvēku
Vai nu cilvēks paceļas pie savas dievības vai novelk to lejā pie sevis
Maz ir bezspalvaino, kuri uzdrīkstas lidot vējā, un daudz spalvām apaugušo, kuri joprojām ligzdā [un mēs barosim ar knābi tos visus - gan ātros, gan lēnos]
Es
Mana klusēšana ir tuvāk patiesībai nekā mani vārdi, tici nepateiktajam
Sirds zina, ko mēle nekad nespēs izrunāt un ausis sadzirdēt
Kad mīla kļūst liela, tā paliek bez vārdiem
Mana darba beigas ir manas kaislības sākums
Tikai drošais uz kājām var dot roku tam, kurš klūp
Tam, kurš vēlas visu, ir jādod viss
Deviņpadsmit gadsimtus vēlāk
Deviņpadsmit [divdesmit vienu] gadsimtus vēlāk
Tavs vārds ir vai nu lūgšana vai arguments
Svētība vai lāsts
Mēs esam uzbūvējuši tev tempļus un krustus cēluši augstu
Mēs svaidāmies ar svētajām eļļām, bet tevi nepazīstam
Rožukronis un sakramenti noklusina mūsu ieslodzītās patības
Mēs neesam gatavi tavam priekam un smiekliem
Tu esi tāls kliedziens un arī kaislība
Mēs piesaucam tavu vārdu vietā un nevietā
Mēs uzrunājam viens otru
Starp šūpuli un zārku
Bet patiesībā ilgojamies pēc tevis
Bezgalīgās līdzjūtības
Tava māte ir starp mums
Arī Jūda staigā pa zemes virsu
Un Pēteris turpina noliegt
Kajafa un Annas tiesā vainīgos un nevainīgos
Poncijs Pilāts tevi bijā, bet apšauba un neriskē
Viņš joprojām mazgā rokas
Un te ir arī no važām atraisītie
Tavas zemes mātes un debesu tēva dēli un meitas
Kā putni debesīs
Atbalso tavu dziesmu
Un pasaule tos sit krustā katru dienu
Cilvēki sapņo tavu sapni
Bet nevar pamosties rītausmā
Kas ir viņu lielākais sapnis
Viņi deg ar uguni, kura nedod gaismu
Tava krustā sišana ilga varbūt stundu, taču mūsu krusta ceļš turpinās līdz laika beigām.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.