Man, protams, ļoti gribētos padalīties ar prieka gavilēm un izsaucieniem par meistarīgi iegūtu A kategorijas vadītāja apliecību, taču увы - ne ar pirmo reizi. Daudz vērtīgāk man šobrīd šķiet padalīties ar savu neveiksmi, neizdošanos un feilu, savām asarām un bēdām - ne tāpēc, lai mani pažēlotu vai es sajustos labāk, bet tāpēc, lai mazliet atšķaidītu sociālo tīklu “skaisto un pozitīvo” realitāti, kura ir tikai viena medaļas puse. Otra puse ir skarba un sāpīga, taču dabiska dzīves sastāvdaļa.

Motocikla eksāmens man rādījās murgos jau kādu mēnesi, varbūt ne gluži burtiski, bet es par to stresoju jau šķiet no pirmās braukšanas. Aptuveni tikpat ilgi es sevi mēģināju pārliecināt un dot atļauju nenokārtot eksāmenu ar pirmo reizi, sakot, ka tas nebūs pasaules gals, traģēdija un ka es sevi mīlēšu arī “caurkritušu”. Taču iekšējā teicamniece cīnījās nepagurusi, pieradusi būt pārcilvēks un attaisnot visas savas cerības un gaidas.

No bērnības atceros milzīgu iekšējo spiedienu nokārtot uz izcili visus kontroldarbus, testus, ieskaites, eksāmenus un pārbaudes darbus. Tas nozīmēja būt gudrai, labai, apzinīgai un pieņemtai. Tas bija neapzināts veids, kā izpelnīties uzmanību, uzslavas un novērtējumu. Zemāk par 8 bija izgāšanās. Taču, kad augstskolā pirmajā kursā es beidzot pirmo reizi nenokārtoju eksāmenu, aplauziens un vilšanās bija tik liela un spriedze tik neizturama, ka tas beidzās ar studiju pamešanu. Labi, ka arī tāpat man tās šķita dziļi garlaicīgas. Es nemācēju sadzīvot ar neveiksmi, un es to mācījos un joprojām mācos daudzus gadus, jo dzīve, kā zināms, nav gluds celiņš. Dzīvē nav teicamnieku. Ja ir, tad visdrīzāk komplektā ar kādu neirozi, distoniju, paniku, trauksmi, depresiju u.tml.

Šorīt es sajutu, ka neatkarīgi no rezultāta, es priekš sevis šo eksāmenu esmu jau nokārtojusi, jo jebkurš rezultāts būs labs rezultāts. Protams, ka es ļoti, ļoti gribēju to nokārtot, jo klusībā droši vien nojautu, kas man būs jāpārdzīvo, ja neizdosies, taču mans īstais eksāmens bija nevis par tā nokārtošanu, bet par nenokārtošanu. Un spēšanu to pieņemt, ļaujot pilnībā sev izjust sāpīgās emocijas, zaudējumu, vilšanos, asaras un patiesas bēdas. Mans eksāmens bija par spēju sniegt savam mazajam iekšējam bērnam vislielāko atbalstu un līdzjūtību, nenovēršot uzmanību ar citām - jautrākām un krāsainākām lietām, nemēģinot sevi pārliecināt, ka pasaulē ir daudz svarīgākas problēmas un ka šis jau patiesībā tikai tāds nieks vien ir... Manam mazajam bērnam tā bija Ļoti Liela Lieta. Un man šī ir skarba, sāpīga, dārga visās nozīmēs, bet ļoti vērtīga un laba skola, jo nekas jau nav beidzies..

Runāt no malas un just līdzi citiem ir viens, bet piedzīvot pašam, kad ar nodurtu galvu un sāpošu sirdi, jūtoties, kā lielākais (vienīgais) lūzeris pasaulē, nokāp no moča un sāc jau baidīties no nākamās reizes, ir pavisam kas cits. Taču es vienmēr atceros senu @Zane Berzina padomu, ka, nokrītot no zirga, tam jākāpj uzreiz atkal mugurā… tā mēs toreiz darījām un tā es, protams, darīšu arī šoreiz.

Un kas jūs vairāk iedvesmo - cilvēki, kuri kaut ko paveic ar pirmo reizi, vai simtu pirmo? Mani noteikti otrie. Esmu lielu pateicību parādā kādai draudzenei, kuras neatlaidību, mērķtiecību un nervu sistēmu n-tās reizes kārtojot autovadītāja eksāmenu, varu tikai apbrīnot. Viņa mani iedvesmo un palīdz nenokārt galvu. Taču vispirms es ļaušu sev pilnībā izsērot neveiksmi, dodot sev tik daudz laika, cik vien nepieciešams. Un “visšausmīgākajā gadījumā”, kā varētu likties, ļaušu sev arī neturpināt… ļaušu sev būt tai, kura nespēj kaut ko paveikt. Un lēni un sāpīgi pieņemšu to. 

Jo šis jau nav stāsts tikai par moci, šis ir stāsts par kādu lielu un dziļu ievainojumu, kurš manī mīt un prasa uzmanību. Un, ja es būtu nokārtojusi eksāmenu ar pirmo reizi, man nebūtu iespējas ar to šādi sastapties, piedzīvot, just un varbūt dziedināt. Un tas diemžēl prasa daudz vairāk laika un uzmanības nekā gribētos…nepietiek ar izrunāšanu vai izrakstīšanu, tas prasa 200% jušanu.

Es par šo runāju, jo esmu pārliecināta, ka daudzi lielākā vai mazākā mērā atpazīs sevī šo teicamnieka sindromu. Vienalga kurā jomā. Un viegli var atpazīt arī dumpiniecisko, puerisko vai vissvienalga aizsargreakciju. Vai "krišanu upurī". Jo vairāk mēs runāsim par “īstām, apkaunojošām un neērtām lietām”, jo lielāka iespēja mums ir sākt veseļoties - spēt pieņemt un sadzīvot ar neveiksmēm (kā mēs tās uztveram) un dzīves tumšo pusi, spēt mīlēt sevi arī tad, ja neattaisnojam ne iekšējas, ne ārējas gaidas.