es zinu savu uzdevumu

pateicoties Tev -

izsāpēt Tevi

iebāzt pirkstu nekad nesadzijušajā

noraidījuma, pamešanas, nepieņemšanas

brūcē

un ļaut tai sevi iesūkt melnajā caurumā

just visu, kas ir

sastāvējies un slims

un nedzert zāles

kas remdē vai novērš uzmanību

nesargāt, nebēgt, neslēpties, neuzbrukt, nedzīt prom, nepiesavināties

es mācos savā atraidījumā neatraidīt citus

un mīlēt, kad viss sāp

jo mīlēt, kad viss ir labi, nav nekāda liela māksla

mīlēt, kad sāp un asiņo

mīlēt, kad noraida

mīlēt, kad esi kails, ievainots un ievainojams

mīlēt, kad ir dusmas un kauns

mīlēt, kad nav vairs spēka

mīlēt, kad tu vairs neesi tu  

ir Liela Māksla

tā ir Dāvana

mana sirds ir jēla un vaļā

un es pirmo reizi ļauju organismam pašam tikt galā

es neatlaidīgi un līdzjūtīgi vēroju to sāpīgo pulsāciju

un nenovēršos

es lūdzos izturēt

palikt sev cieši klāt

neiet vecus ceļus

ļaut brūcei iztīrīties un atkal elpot

atstāt rētu par piemiņu svētu

sāpes mani apbružā un pulē

par arvien maigāku un mīlošāku

smilšu graudu

varbūt dzīst

taču dažas brūces nav dziedināšanai

bet jušanai

un mans stāsts nav par Tevi

tas ir par jums visiem

un manām bailēm no

Tēviem, vīriem, dēliem, brāļiem

Vīriešiem

Agresīvo un mežonīgo enerģiju

Iznīcību, Nāvi

mans stāsts ir par Mani

jo tas ir Mans stāsts

savijies ar Tavējo

un mūsu stāsts nav par mums

bet par pieredzi

kas dedzina un svētī

Pūķa ceļš

ir iziet cauri savām liesmām

Mums šķiet, ka mēs būsim laimīgi

Kad mūs mīlēs

Bet patiesi laimīgi mēs būsim tikai

Kad paši mīlēsim