Es nezinu, cik būs šādi ieraksti, taču es jūtu aicinājumu un pienākumu jūs informēt (iedvesmot) (p)ar savām neveiksmēm :))

Pirms un pēc eksāmena es braucu kā Dieviņš (ja kādreiz redzat ielās uz moča Dieviņu, pagaidām gan ar dzeltenu vesti, ziniet - tā esmu es :)) ) Taču eksāmena laukumā viena neprecizitāte un trīcošas kājas/rokas un saspringums nes kārtējās neveiksmes un neizdošanās svētīgos “augļus”. Uzmanību - akcenta maiņa - tā vairs nav personiska izgāšanās un traģēdija, jo tas vairs nav par manu vērtīgumu un novērtējumu, bet gan par emocionālo noturību, praksi un pieredzi.

Šodien es uz eksāmenu braucu jau daudz nobriedušāka, jo es zināju, ka es to varu un es skaidri zināju, kāpēc es gribu to nokārtot - jo man patīk braukt ar moci! Nevis tāpēc, ka man bail atkal izgāzties un ka es nespēšu tikt galā ar zaudējumu vai ka lietas ir jānoved līdz galam, kā iemācīts..  kurš gan var pateikt, kur ir mans gals?

Šorīt prātoju, vai šī arī varētu būt mana “paspēlēšanās eksāmenos”, jo dāsnā Dzīve man piespēlē daudz un dažādas paspēlēšanās. Un vai es varētu likt eksāmenu ar prieku nevis bailēm un saspringumu? Esmu ceļā uz to.. Kamēr es braucu ar bailēm no kritiena, neveiksmes un izgāšanās, ir jūtams liels saspringums, taču, kad es braucu prieka pēc un baudot procesu (un tam viennozīmīgi ir nepieciešamas prasmes un prakse, kā arī zaudējuma veselīga apstrāde un pieņemšana), rezultāts vairs nešķiet tik svarīgs. Rodas briedums. Un Kaifs :)

Vispār progresu motobraukšanā var sajust neticami ātri un acīmredzami.. nieka pāris mācību mēnešos mana stāja uz moča ir izmainījusies par 200% - es varu izdarīt visu, kam iepriekš neticēju.. tāpēc arī tagad es sev neticu, kad saku, ka nekad netraukšos pa šoseju mērkaķa ātrumā (piedod, mammu!)

Jā, motocikls ir ļoti, ļoti bīstams! Es vispār nevienam neiesaku kārtot A kategoriju, ja vien nav akūta nepieciešamība vai talants, kas spiežas pa porām ārā. Es precīzi nezinu, kāpēc es to daru, jo vienīgais racionālais iemesls būtu - trenēt jaunas prasmes. Un viss šis pasākums patiešām mani trenē un trenē un trenē. Taču es arvien vairāk uzticos neracionālajam.

Es ļoti novērtēju “eksāmena nenolikšanas” mācību.. man šķita, ka varbūt pietiek ar vienu, bet nē - te ir vēl ko apstrādāt.. nākamās emocijas - šoreiz es biju dusmīga! Liela pateicība inspektoram, kurš bija ļoti iejūtīgs un kuram laikam bija vairāk manis žēl nekā man pašai.

Un cik ļoti mēs izbaudām ikdienā to, ko darām? Dzīvi var salīdzināt ar jebko - arī ar moča braukšanu. Ir paātrinājumi, bremzēšanas, stoplīnijas, izvairīšanās no šķēršļiem, astotnieki, čūskas un slalomi, estakādes un parkošanās. Vai mēs dzīvojam, iekrampējušies stūrē, vai atslābināti rodam prieku un gandarījumu par spīti visam? Cik bieži mēs novelkam Mācībnieka vesti un esam pilnvērtīgi dzīves un satiksmes dalībnieki, kuri atbildīgi pārvietojas pa ielu un dzīvi, rūpējoties par sevi un citiem satiksmes dalībniekiem (no CSDD eksāmena)?