Iegāju grāmatnīcā un sapratu, ka būs vien jāraksta grāmata pašai, jo tikai es pati šobrīd varu uzrakstīt to, ko es gribu izlasīt. Un es gribu, lai arī citi var uzzināt un sajust, cik neizsakāmi dziļa, bagāta un liela Dvēseles pasaule ir mūsos katrā. Ja vien tai atveramies un pievēršamies. Un cik šīs it kā paralēlās - ikdienas un dzīļu - pasaules ir saistītas un pārklājas kā reāls, bet neredzams tīkls. Iekšējā pieredze ir tikpat īsta, patiesa, taustāma un manifestējoša kā ārējā. Kādā brīdī tās vairs nav nošķiramas.

Grāmatnīcā arī atcerējos par Dāga Hammaršelda grāmatu "Ceļa zīmes", kurai mani uzrunāja Vairas Vīķes-Freibergas anotācija "viņš fiksē iekšējus dvēseles stāvokļus" un Zentas Mauriņas "visi ieraksti ir nemitīgs dialogs ar sevi pašu un Dievu". Tieši par to varētu būt arī mana grāmata. 

Es nojaušu, ka bez apzināta nodoma esmu to rakstījusi savā dienas-grāmatā jau pāris gadus, un tagad man “tikai” jāsaliek viss kopā vienā stāstā. Stāstā, kurš ir beidzies un lēnām pāriet nākamajā.  Jo Ceļš jau nekad nebeidzas.

Tās ir manas dziļi personiskās sarunas ar Dievu, manas Dvēseles atspulgi un impresijas, manu ēnu un ievainojumu dziedināšana un mani mēģinājumi sadzīvot ar neārstējamo slimību - mūžīgajām ilgām tapt par veselu, viengabalainu un autentisku Dieva atspulgu, dzīvot dzīvu un pilnasinīgu Dzīvi, patiesi mīlēt un kalpot tai.