Es nezinu, ko tev prasīt

Kāds ir īstais jautājums

Taču neziņa mani nomoka

Un es negribu saņemt gudru atbildi

Bet izvairīties no jautājuma

Ir mana vecā stratēģija

Es negribu, lai šis viss atkal atkārtojas

Tāpēc es gribu pabeigt šo stāstu

Tikai es nezinu vēl kā

Neziņa

Ir stāsts

Ko paši

Stāstām

Izdomājam

Noticam

Tik ļoti

Esam pieraduši

Stāstus vienādi

Pabeigt

Bet kad tie

Neatļauti iet

Savos ceļos

Mēs slepkavas

Esam

Ar kailām rokām

Gatavi žņaugt

Tos nost

Bet kā tas

Patiesībā ir

Ļaut sev būt

Ar Stāstu

Kuru nevar nožņaugt

Vai tas nožņaugs

Tevi pašu

Tā būtu

Tikai nāve

Tas nebūtu

Nekādas

Beigas

Viņa: Kā man, mazajai Elīnai, ir piegriezusies šī Lielo Valoda! Fuck it

Viņš: Mazā Elīna grib palikt Maza?

Viņa: Mazā Elīna ātri piekūst. Un Lielajai daudz jāapstājas.

Viņš: Tas ir ļoti ļoti ļoti svarīgi ar Mazo paieties vienā solī, arī tad, kad dikti gribās steigties

Viņa: Jā. Paldies

Viņa:
Vēl no rīta nekas par to neliecināja
Varbūt pat pilnīgi pretēji
Bet tad es viņā ieniru vēlreiz
Ar dažām reizēm nepietiek
Viņš ir tik dziļš
Ievainojums, kurš aicina uz deju atkal un atkal
Kā neatvairāms mīlnieks
Un es dejoju
Un dejojot es zināju
Ka mīlu Tevi
Savā Lielajā Pasaulē 
Neko neprasot un negaidot
Vien priecājoties par satikšanos
Un deju
Dāvanu
Caur kuru augt
Taču manā mazajā pasaulē
Mana mīlestība ir briesmīgākais
Kas var būt
Tā mani iznīcina
Tikai nezinu kāpēc pagaidām
Briesmīgākais šobrīd nebiedē
Bet kad atkal biedēs
Es vienmēr zināšu
Ka Lielā Pasaule  
Ir tepat blakus

Pirms kāda laika es Dievam lūdzu tikai vienu lietu, ko man vajag - iemācīt mani patiesi mīlēt. Viņš teica, ka sākumā tas var dikti sāpēt. Un es teicu - lai sāp. Lai mana sirds sadalās tūkstoš gabaliņos un katrs izstaro gaismu.

Tur es eju un vienmēr iešu. Šī iespējams ir mana pati drosmīgākā ziņa un sajūta. Taču runa nav par drosmi. Bet par ievainojamību.

Es mīlu Tevi arī tad

Ja Tu mani nemīli

Es mīlu Tevi arī tad

Ja Tu mani atraidi

Es mīlu Tevi arī tad

Ja Tev ir vienalga

Es mīlu Tevi arī tad

Ja nekad vairs nesatikšu

Jo mana mīlestība nav nelaimīga

Bet laimīga

Paldies!

Viņš: Un tik bieži tas tomēr sev jāatgādina...virszemes spēki tā vien šķiet ir sazvērējušies, lai tos zelta vērtē uzšķērstos plēsumus atkal aizvilktu..ciet

Viņa: mūžīgā deja. lai iegūtu visu, ir jāatdod viss.