Un tomēr ir ko piebilst. Skatos un brīnos, cik viss ģeniālais ir vienkāršs. Šis taču ir gandrīz kā iņjaņ.

Gribētos protams, lai visu laiku nav augšā un lejā, bet kāda tad ir alternatīva - taisna strīpiņa? Uzzīmējiet. Man tādu dzīvi negribas. Tad es ieraugu dzīvi kā kardiogrammu, kur tā ir beigusies tiklīdz līnija ir taisna.

Protams, ka bieži no šūpošanās paliek nelabi. Protams, ka gribas kādu miera un atelpas brīdi, taču man šķiet, ka mēs smadzeņu specifikas dēļ tos brīžus vienkārši ne pārāk labi pamanām. Un kurš gan var pateikt, cik mums katram augstu jāuzšaujas vai zemu jākrīt? Un galu galā viss atkarīgs no mūsu uztveres. Tas, protams, nenieka nepalīdz, jo savu uztveri, kaut arī zini, ka kaut kas ar to nav kārtībā, mainīt uz knipja sitiena nav iespējams.

Es zinu, ka Austrumu tradīcijas runā par šādiem neitrāliem, kur nav ne labi, ne slikti, stāvokļiem. Kur vairs nav labi/slikti vērtējuma - iedalījuma. Viss vienkārši ir tā, kā tas ir. Un es zinu, kā tas ir. Dažreiz izdodas tur sabūt, bet tas nenozīmē, ka dzīve kļūst remdena un emocionāli mirusi. Tā iespējams ir visdzīvākā iespējamā Dzīve.

Tāpēc man šķiet “bīstami” aizrauties ar praksēm, kuras apsola mūžīgo gaismu un virsotnes, izslēdzot tieši pusi no pilnasinīgas dzīves - tumsas un kritiena spēku, izvairoties no grūtām emocijām un pieredzēm. Jo tas ir pārprasts garīgums un ja tāda ir apgaismība, es izvēlos palikt tumsā. Savukārt otrā garīguma grāvī bieži aizmirstam par iemiesotu, baudpilnu un priecīgu dzīvi.

Bet ko gan es zinu.

Es nesēžu pie sava bērna līķa, man ir jumts virs galvas un maize uz galda.