Apslēptais | Ričards Rors

Nolēmu šeit ievietot arī savus Lassala Kontemplācijas Skolas mājas darbus - brīvi izvēlētus citātus no konkrētām grāmatām. Kā pirmā ir Ričarda Rora "Apslēptais. Svēto rakstu garīgums". 

Protams, ka šie ir mani subjektīvi izvēlēti fragmenti, kas mani tajā brīdī uzrunāja, taču varbūt kādam tie var noderēt kā anotācija grāmatai, uz kuru citkārt pat nepaskatītos un neņemtu rokās, tā kā mūsos mīt tik daudz (pamatotu) aizspriedumu pret reliģiju, Baznīcu, Bībeli un Dievu. Taču varbūt šī grāmata Tev var palīdzēt ieraudzīt, kurp ved jaunais - 21. gadsimta garīgums - ārpus baznīcas sienām, dziļi, dziļi iekšā Tevī pašā :) Par Ričardu Roru es neko neteikšu, paņemiet jebkuru no viņa grāmatām un lēnām, lāsi pa lāsei, iemīlieties Garīgumā - tik patiesā un autentiskā, cik vien mūsu apziņa šobrīd spēj pieredzēt.

..jāpaliek ceļā. Mēs varam tikai nezaudēt saikni. Mēs nespējam būt pilnīgi, bet varam palikt vienoti ar Dievu. Ja jums ir saikne ar Dievu, nekas vairs nav nejaušs. Vienotība ar dievišķo pārkārto cilvēka attiecības ar pasauli, un viss vienkārši notiek.

..Kristus mums vienmēr ir par lielu.. ved mūs nākotnē, kurai mēs nekad, it nekad neesam gatavi. Tikai soli pa solim mēs iegūstam spēju atsaukties abpusējām attiecībām, kopībai, tiešai klātbūtnei.

Bībeles teksts rāda ceļu, virza un aicina pretī dziļam noslēpumam.. ko Sv. Bonaventūra nodēvējis par  “Dvēseles ceļojumu Dievā”.

Cilvēka esība ir pretrunu pilna. Cena, kas jāmaksā, lai saturētu pretstatus sevī, citos un pasaulē, vienmēr ir sava veida krustā sišana, bet dāvana, kuru saņemat, un dāvana, kuru sniedzat tālāk, ir tā, ka – vismaz jūsos – “visam ir sava vieta”.

Krusta noslēpums prasa lielu spēju just līdzi un piedot un, iespējams, liecina par saplūsmi ar Dievu. Mēs piekrītam nest cilvēciskā ļaunuma nastu, kuras upuri un līdzzinātāji esam mēs visi.

Kā ikvienā paļāvības pilnā kritienā mums ir jāuzticas tam, kurš mūs satvers.

Jēzus ir Dieva vēstījums cilvēcei par vēsturi un dvēseli. Šis  “Dieva Vārds” ir sakopots un koncentrēts vienā redzamā dzīvē, kas “slepenībā” ir dievišķa, bet ārēji – cilvēciska. Viss, kas notiek ar Jēzu, ir jānotiek ar ikvienu dvēseli…

Piedošanas gadījumā ir jāmirst tieši manai ego patībai, vēlmei, lai man būtu taisnība, lai es visu kontrolētu, lai es būtu pārāks.

Šķiet, ka pestīšanas vēsture ved cilvēkus tieši tajā tumsā, ko viņi vēlas uzveikt. Tur viņi izprot šīs tumsas patieso dabu un iemācās ar to tikt galā no iekšienes.

Ļaudis dziedina tieši tas, kas viņus iepriekš bija nolēmis nāvei!

Jēzus pie krusta identificējas ar cilvēka problēmu, ar grēku un tumsu. Viņš atsakās stāvēt pāri cilvēka dilemmai vai ārpus tās. Viņš arī atsakās meklēt grēkāžus un pats par tādu kļūst.

Tie, kuri pietiekami ilgi ar kontemplatīvu skatienu raugās uz krustā sisto, vienmēr tiek dziedināti no dziļām sāpēm, nepiedošanas, agresivitātes un pāridarījuma jūtām. Šo “raudzīšanos” var dēvēt par lūgšanu.

Tikai mīlestība spēj pārvarēt paradoksus un citas pretrunas un aizvest līdz neduālistiskais apziņai, kas ir neatņemama mistiskās domāšanas iezīme.

..no augšāmceltā Kristus viņi ir baidījušies pat vairāk nekā no krustā sistā Kristus.

Dievs atalgo mūs par to, ka ļaujam Dievam sevi atalgot.

Marija ir ar mieru būt “nekas”.

“Kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt.” Jo nu mēs esam ieguvuši citu domāšanu, kas ļauj interpretēt visu dzīvi no pārpilnības, ne mazuma perspektīvas.

Mielasts var notikt tikai tad, ja ir ielūgums un ja šo ielūgumu pieņem. Ar varu piespiest līksmoties nav iespējams. Ir jābūt zināmai vienotības pieredzei, lai vispār rastos vēlēšanās spert pirmos soļus uz šķīstīšanās ceļa vai palikt uz apgaismības ceļa.

Jēzum visa alga ir jau pašā darbībā un arī viss sods ir pašā darbībā. Mēs pārcēlām elli un debesis uz nākotni, izraujot tās no tagadnes.

Mana mīlestība uz jums būs vēl dziļāka, jo esmu nolēmis uzvarēt. Jūsu sīkumainība nenoteiks un neierobežos manu diženumu.

Ir grūti pieņemt, ka tevi pieņem, jo īpaši Dievs.

Pamatā mēs virzāmies no neapzināšanās uz apzināšanos, mērķtiecīgi cīnīdamies ar savu ēnas pusi. Tikai cīnoties mēs “pamostamies”. Cilvēki, kuri dzīvo neapzinoties, nekad nav cīnījušies ar savu iekšējo nabadzību un ievainojumiem un ir neīsti “nevainīgi”.

..tieši izredzēšanas pieredze dod viņiem spēku.

..mīlestība uz Dievu un mīlestība uz sevi turpmāk iet roku rokā. Praktiskajā līmenī tās viena no otras neatšķiras.

Žēlastības scenārijs vienmēr ir daudz oriģinālāks un “instalē” pilnīgi jaunas programmas.

..neizmantotā iespēja bieži tiek attēlota, kā elle kaut kad nākotnē, bet vispirms tā nepārprotami ir tukšums tagadnē.

..mums vajadzīgs ilgs laiks, lai piekristu “ierasties uz mielastu”.

Jēzus sagrauj visus trīs absolūtus, kas liek cilvēkiem rīkoties sīkumaini un paranoiski: “manu identitāti”, “manu darbu” un “manu ģimeni”.

Bīstamāks par indivīda ego ir tikai grupas ego.

Viņš ir reizē uz mūžīgiem laikiem nokauts un uz mūžīgiem laikiem guvis uzvaru.

Jēzus nedefinē svētumu kā norobežošanos no ļaunā, bet gan kā ļaunā absorbciju un pārveidi, par ko maksā cilvēks pats, nevis pieprasa maksāt citiem.

..ticība vienmēr pazemīgi vērtē savu spēju saskatīt kopainu. Ļaunums turpretī allaž ir pārliecināts par savu taisnību.

Konkrētais vislabāk sagatavo uztvert vispārīgo.. Iemiesošanās vienmēr ir specifiska un konkrēta, šeit un tagad.

Šīs pieredzes plašumos vienmēr būs vairāk nezināmā nekā zināmā, tomēr tie dāvās dziļāku pārliecību nekā visas citas pārliecības, pie kurām esam nonākuši, liekot lietā tikai prātu.

..neaizstājama gaisma, ko var saskatīt tikai tumsā, kas slēpjas tādās liminālās telpās kā dzimšana, nāve un ciešanas. Ir patiesības, ko var iepazīt tikai tad, ja esam pietiekami iztukšoti, apjukuši vai izsisti no līdzsvara.

..garīgais ir jāmāca garīgi.

Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī.

Ticība ir izlaušanās līdz tam dziļajam dvēseles līmenim, kas paradoksus pieņem ar pazemību.

Dievs atklājas un tomēr paliek biezā tumsā.

Medusmēneša izjūtas nav iespējams saglabāt. Tās vienmēr jāatstāj aiz muguras un jāatgriežas pie ikdienišķā.

Sēkla uzdīgst un izaug tā, ka viņš [cilvēks] pats to nemana.

Dzeja bija vienīgā reliģijas cienīgā valoda. Tā cenšas pamodināt redzi, dzirdi un apziņu. Neviena valoda nespēj aprakstīt svētumu.

..brīvību sajutīsiet tikai tad, ja jums nebūs nekā daudz, ko pierādīt un aizsargāt.

Dievs grib pieaugušus partnerus, kuri prot tikt galā ar varu un spēku un būt paškritiski.

Ja zināt, ka jūs izmanto kāda Augstākā Vara, kāds Augstāks Spēks, pats savu niecīgo varu un spēku neuztverat pārāk nopietni.

Cilvēki, kuriem ir saikne ar savu Iekšējo Avotu, kļūst par dzīvām ikonām, kas nes ne tik daudz kādu verbālu ziņu, kā pašu Dieva Tēlu.

Garīgi attīstīti cilvēki maina citus iekšēji, vienkārši būdami tādi, kādi viņi ir..

..mums ir Dievs, kurš ne tikai ļauj kļūdīties, bet pat izmanto šīs kļūdas mūsu labā.

..paklupuši pret klupšanas akmeni.

..praviešus nekad nepieņēma un parasti tos nogalināja.

Kad iznāksiet no boksa ringa – nepieciešamās, bet radošās spriedzes starp bauslību un žēlastību – zināsiet, ka esat mačā uzvarējuši – uzvarējuši, ciezdami sakāvi!

Es nepazinu pats sevi, līdz tu mani iepazini. Es nespēju pieņemt pats sevi, līdz tu mani pieņēmi.

Personiskā pieredze ir patiesas ticības pamats. ..viņi ne tikai “tic”, bet arī zina. Taču viņi zina noslēpumainā veidā. Tā ir zināšana ar visu miesu, šūnu līmenī..

Tu nāc šurp nevis raudzīties uz Dievu, bet ļaut Dievam raudzīties uz tevi.

Lai visa mūža garumā ieelpa un izelpa ir lūgšana, ko raidāt dzīvajam un visai pasaulei kopīgajam Dievam; lūgšana, kas dodas pie Dieva un atgriežas no viņa.

“Bet tiecieties pēc vēl lielākām dāvanām!”

Nav komentāru

Komentēt