Mums vajadzēs arvien mazāk atbilžu un kontroles.

Salsas Francisks runā par Dievu kā par magnētisku pievilkšanas spēku, kas rada “spēka lauku, kurš tevi satver un velk uz priekšu”

CIlvēkam vispirms ir jānonāk pie sevis, sava “es”, kas ir kā kāpnes, pa kurām viņš var uzkāpt pie Dieva.

Meklētājam ir jābūt gatavam zaudēt atbalstu un būt vientuļam.

Pastāv noteiktas izjūtas, kuras cilvēks nespēj piedzīvot viens pats, bet pieredz tikai kopā ar citiem, tā, piemēram, “tuvākā mīlestības īstenošanai” ir nepieciešams kāds, kuram var pievērsties. Tieši pieredzes līdzdalīšanas dēļ tā kļūst par kaut ko citādu, autentiskāku, jaunu.

Piedzimšana ir ceļš, kurā ik dienas mums nepārredzamā veidā atjaunojas dievišķā realitāte. Ar katra cilvēka piedzimšanu sākas mūžsenais apziņas iemiesošanās process.

Dzīve pirmām kārtām nozīmē tikt paēdinātam un pabarot citus.

Ūdens simbiolizē vareno zemapziņu, kurā nogrimstam, ja mums neviens nepalīdz nonākt pie savas apziņas.

Maģija (preracionālais) vēlas kaut ko dabūt, misticisms (transracionālais) vēlas atdot.

Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu!

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?

Pastāv uzskats, ka noteikumi jāievēro, jo to neievērošana ir saistīta ar vainas apziņu. Dievs 4.0 attīsta gigantisku audzināšanas projektu. Parādoties bauslim, atdzīvojas grēks. Tā kā vainas apziņa ir klātesoša, cilvēkam ir nepieciešams kāds, kurš atbrīvo viņu no grēkiem.

Atsevišķajam cilvēkam ir iespēja savā dzīvē nepastarpināti sastapt Dievu paša pieredzē. (K.G.Jungs)

Dievs nav augšā, viņš ir dziļumā - tur, kur var atrast patiesību. Viņš ir “apslēpts mūsu dzīves centrā”

Zaļās krāsas apziņas pakāpes cilvēks saprot, cik relatīvas ir visas patiesības par realitāti. Īstenībā viss ir tikai īstenības interpretācijas un ārējās izpausmes. Cik patiesa ir realitāte? Realitāte pati par sevi neeksistē, katram tā ir sava. Cilvēka gars ir tas, kas konstruē realitāti atbilstoši savām zināšanām un izpratnei, un to nosaka apkārtējā vide.

Domāšanai un uztverei nepastāv citas normas kā tikai tās, kuras noteikta sabiedrība vai arī kāds šīs sabiedrības slānis akceptē kā “patiesas”. Būt derīgam nozīmē būt par derīgu atzītam, un dažādi cilvēki izmanto atšķirīgas metodes, kā kaut ko atzīt par derīgu.

Mūsu uztvere ir atkarīga no konteksta. Visi uztveres veidi patiesībā ir mūsu perspektīvas. Cilvēki par Dievu vai galējo realitāti, uz kuru balstās visas domāšanas un kura pārspēj visu, ko varam iedomāties, spēj runāt tikai tēlos, un šie visi tēli ir tikai daļēji patiesi.

Dievs vienlaikus ir personisks, bezpersonisks un arī viņpus visa personiskā.

Visas reliģijas ir nepieciešamas cita citai nevis kopīgā, bet atšķirīgā dēļ.

Katrs ikdienišķais “tu” ir ieskatīšanās mūžīgajā “Tu”.

Es nemeklēju, bet atrodu. Meklēt nozīmē balstīties uz vecajām nostādnēm un gribēt atrast kaut ko līdz šim zināmajā. Atrast nozīmē atklāt kaut ko pilnīgi jaunu. Pablo Pikaso

Šajās mūsu cilvēciskā gara centienu dziļākajās jomās ir jādodas tik tālu, līdz esi pacēlies līdz tādai vienkāršībai, kurā sakrīt visi pretstati. Kūzas Nikolajs

Ieiešanu “mēs” pakāpē bieži izjūt kā atgriešanos mājās, bet ieiešanu jaunā “es” pakāpē sākumā bieži var salīdzināt ar došanos trimdā.

Katra paradigmu maiņa nogurdina. Kamēr tā nav norisinājusies līdz galam, indivīds pieredz sevi vai sociālo vidi kā kaut ko burtiski neizturamu. Dažādas apziņas pakāpes kā tektoniskās plātnes berzējas cita gar citu.

Dievs Jēzus ir “notiekoša esība”, kura vienmēr pilnīgi neparedzamā veidā var ielauzties cilvēka dzīvē. Jēzus savu brīvību smeļ no vienmēr atjaunojošas saites (religio) ar radošo Dievu, kurš sniedz neskaitāmi daudzas attiecību, izaugsmes un pārmaiņu iespējas. Vienlaikus Jēzus sērfo garīgo iespēju viļņos, kuri ik brīdi rada “briedinošo haosu”, pilns uzticēšanās tam, ka dzīves haotisko strāvojumu modelis patiesībā nerodas ne no kā cita kā vien mīlestības.

Garīgā evolūcija vairs nav Baznīcu institūciju monopols, bet gan kļuvusi par katra brīva cilvēka lietu, no kuras ir atkarīga turpmākā cilvēces izdzīvošana.

Katrs nākamais jauninājums atnes arī jaunus izaicinājumus.

Tirkīza krāsas apziņas pakāpes dēļ pieaugs spēja savu ķermeni lietot kā garīgas uztveres instrumentu un mācīties spējīgu sistēmu, kura ir ieinteresēta maksimāli komunicēt ar visu dzīvo pasauli.

Šajā pakāpē, uzmanīgi vērojot sevi, tiek iegūta pieredze, ka izpratne vienmēr ir tikai konstrukcija… noraida priekšstatu par to, ka vispār pastāv galīgas zināšanas par kaut ko, tostarp arī par sevi.  Visas idejas, visi iekšējie priekšstati un spriedumi tiek atmaskoti kā “es” mahinācijas, kas kalpo stingri noteiktas realitātes radīšanai un savas identitātes veidošanai.. Saprot, cik apkaunojošas iespējas sava egocentrisma vairošanai un sevis slavināšanai “es” joprojām atrod arī šajā augstajā pakāpē.

Tirkīza krāsas apziņas pakāpe vieno kopā neskaitāmus pretstatus - darbību un kontemplāciju, vērtēšanu un piekrišanu, viennozīmību un daudznozīmību, absolūto un relatīvo, loģisko un paradoksālo domāšanu, šaubas un pašpārliecinātību, zināšanu un nezināšanu.

Dievs ir tīrā apziņa jeb Gars, kas atrodas visa pamatā un ir viss visā. Visums kopumā ir visa Dieva telpa. Vairs nav nepieciešams gaidīt kādas no ārienes nākušas “epifānijas” (Dieva atklāsmes). Visa kopējā realitāte kļūst par “diafāniju” (izgaismošanās), tā top caurspīdīga tai dziļākajai īstenībai, kas nav nekas cits kā Gars jeb Dievs 8.0. Nav vairs realitāte Dievs “te” un “tur”, bet Dievs “pirms, iekšā, ar un zem” visa, kas ir, vai visa, ko mēs redzīgie izzinām un interpretējam.

Pārejai no vienas apziņas pakāpes uz nākamo vienmēr ir raksturīga arī liela nestabilitāte. Lūzuma brīžos neviens nevar skaidri paredzēt uz kuru pusi aizvīsies ceļš. Atliek vien vīziju attīstība, paļaušanās uz intuīciju, jūtīgums, uztverot esošos apstākļus, un elastīga paļaušanās katrai kaut vēl mazai pārmaiņai.

Pasaules ētoss ir cilvēces izdzīvošanas jautājums.. Tādējādi kristīgais tuvākā mīlestības princips tiek paplašināts līdz globālajam “tālākā mīlestības” principam.  

No daudzveidības rodas vienotība.

Dievs ir “spogulis, kurš katrai radībai atklāj paša lielumu” Alfreds Norts Vaitheds

Cilvēks, kurš ar tirkīza krāsas apziņas pakāpi lūkojas uz realitāti, to redz ne tikai savām paša acīm. Viņš iekļauj sevī daudzus citus skatījumus, pārņemot arī Dieva skatu.

Kosmoss ir viens vienīgs komunikatīvs process, kas tiecas paaugstināt šo savstarpējo pieredžu intensitāti.

Dievs nosaka visu, tikai ne kāda notikuma paškreativitāti, kas atvērta haosā. Tā pasaule saņem savu interaktīvo būtību un brīvību, kura vienmēr - robežojoties ar haotisko - attīstās dzīvā evolucionārā procesā.

Ar katru pakāpi tiek sasniegta arvien lielāka apzinātība, sarežģītība un vienotība.

Tikai cilvēku cilts spēj izzināt sevi un līdz ar to apgarot arī Kosmosu.

Visums kopumā tiecas personificēt sevi, lai Omegas punktā savienotos ar Dievu.

Katra indivīda biogrāfija vienlaikus ir arī notikums visas planētas mērogā. Ikviens cilvēks ir kosmisks notikums, kura iemesls ir neizmērāmā Visuma ārkārtīgi varenā kustība.

Kosmiskais Kristus ir princips, kurā viss pretrunīgais, paradoksālais, sāpīgas pretējas pieredzes Visumā sakausējas kopā nevardarbīgā un brīvi atdevīgā mīlestībā.. Dievišķā un cilvēciskuma apvienojums.

Matērijas slavas dziesma Garam. Un otrādi  - cilvēks un Kosmoss apliecina dievišķo matērijas ap-gar-otību, kura ir dziļi ieaistījusies realitātes miesā, lai spētu augšāmcelties apziņas tapšanas evolucionārajā procesā.

Cilvēka ķermenis ir pieredzes telpa, kurā mūsu patību svētī tīrais Gars.

Tā īstenībā ir vienīgā uzņēmība, kas no mums tiek prasīta: būt drosmīgam pret dīvaināko, brīnumaināko un neizskaidrojamāko, kas var sastapt mūs.

Dieva meklētājs, sasniedzis garīgo briedumu, izvēlēsies tos ceļus, kuri ved pie Dieva, pilnībā bez nevienas iepriekš redzamas pēdas un jelkādām norādēm.

Dziļums, kas vienlaikus ir arī augstums; virsotne, kas ir arī pamats.

Garīgu meklētāju karaliskā disciplīna ir pacietīgi un atmodināti uztvert savu iekšējo garīgo stāvokļu izmaiņas.

Pēc mistiķu domām, iekšējā pasaulē starp uzkāpšanu un nokāpšanu nepastāv pretruna, tas ir viens un tas pats.

Nedualitātē cilvēku “es” apziņa ir iegājusi lielajā Es Esmu, kurš redz un apliecina visas parādības un fenomenus, bet kuram pašam vairs nav uztveres satura.

Pāvils rakstījis, ka “garīgais cilvēks” iegūst dzīvu, radikāli jaunu apziņu tāpēc, ka viņā mājo Dieva Gars, Viņš iemanto ilgstošu atmodinātu liecinieka apziņu: “Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina” (Rm 8:16). Apziņa atrodas nesatraucamā uzmanībā kā iekšējais liecinieks un redz iekšējās bildes, ne ar ko tajās neidentificēdamās.

Ja Dvēsele iegrimst Dievā, tā pazaudē visus ārējos tēlus!

Dievišķās vienotības augstumus dvēsele nekad nevar sasniegt, izmantojot formas vai tēlus. Sv.Jānis no Krusta

Šajā dziļumā nav ne domu, ne tēlu, ne pārdomu un nekādas darbības. Viss ir tikai skatīšanās un esība.

Neviens cilvēku priekšstats, neviens tēls nevar ietvert Dievu.

Virzība vairs nav vērsta uz Dievu, bet gan drīzāk uz Dieva iekšieni.

Ceļš svētumā iespējams tikai caur “pamatu, kam nav dibena”. Tev Dievs jāiepazīst bez tēliem, tieši un bez kādām līdzībām. Tev viņš jāmīl kā ne-Dievs, ne-Gars, ne-persona, ne-priekšstats. Dievs piedzimst “tukšumā”. Meistars Ekharts

Ceļš pie Dieva ved cauri “Nekam”. Dievu nespēj ietvert neviens trauks.

Kad visa mīlestība uz “es” un “man” ir mirusi, tad Dievs dara savu darbu manī. Kabīrs

“Cik ilgi vēl būšu es pats un tu starp tevi un mani? Ņem manu es, kas ir starp mums, lai es  pilnībā ieietu tevī un kļūtu par Neko.” Abū Jazīds al Bīstāmī

“Kas paliek, kad cukurs izšķīst pavisam? Tā garša. Tikai patība vien.” Rūmī

Ak, Dievs, mūsos ir beidzies “es” un “tu”. Es neesmu “es”, tu neesi “tu”. Tu neesi “es”. Es esmu vienlaikus ”es” un “tu”, tu esi vienlaikus “tu” un “es”. Esmu apmulsis - vai tu tagad esi “es” vai es esmu “tu”? Hallādžs

Dievā ielocīts ir viss, kas ir. Dievs ir visa atlocīšana. Viņš visās lietās ir tā, ka visas lietas ir viņā. Kūzas Nikolajs

“Mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.” (2Kor 3:18)

Vairs nav jāilgojas pēc Dieva, jo - gluži vienkārši - esam Dievā. Tas ir noslēgums, jā, lielo meklējumu “nāve”.

Jēzus ir vispirms augšāmcēlies un tad nomiris.

Viņš nokāpa no kalna un tūdaļ nodevās pasaules ciešanām.

“Es neierobežošu Dieva gribu ne ar kādiem žogiem, simboliem un robežām, bet gan pieņemšu viņu visos tēlos, kādos viņš man parādīsies. Un es godāšu visas formas, kurās viņam patiktu savienoties ar citiem.” Žans Pjērs de Kosāds

“… lai šajā acumirklī Dievu atrastu, man līdz sāpēm jāmīl; jāmīl līdz visai mūžībai; jāmīl, līdz manis vairs nekur nav..” Kens Vilbers

Otrs cilvēks ir tā priviliģētā vieta, kurā notiek satikšanās ar Tu Dievu.

Gars pirmajā personā ir patiesā apziņa mūsos, kura atpazīst savu identitāti līdz ar visaptverošo dievišķumu. Ir beigusies nošķirtība starp radību un Radītāju.

Preracionāli ticības priekšstati, garīgas puspatiesības un māņticība nepamatoti tiek pārspīlēta un slavēta, kā sena nepārspējami transracionāla gudrība.

Patiesais ir viss kopums. Bet viss kopums ir attīstībā esoša sevi pilnveidojoša būtība. Hēgelis

Par neteistisko Dievu iespējams runāt tikai metaforās. Tam nepieciešama gan dziļa pieredze, gan tāda pati izlēmība vai pietiekama gatavība uzdrošināties doties uz neizpētītajiem apvidiem.

“... nevis būt, bet tapt, nevis miers, bet vingrinājums. Mēs vēl neesam, bet topam. Vēl kaut kas nav paveikts vai noticis, bet ir gan ceļā, gan darbībā. Tās nav vēl beigas, bet gan ceļš. Vēl viss nespīd un nemirdz, bet gan top tīrīts un berzts.” M.Luters

Kurš iet šo ceļu, iegremdējas neredzamā Dieva aplaimojošajā realitātē, kas atveras paša dvēseles pamatos.

Durvis uz jaunām, dziļākām un nobriedušākām attiecībām ar Dievu ved arī pie jaunām saistībām.

Nevienai pakāpei nevar pārlēkt pāri, katrai piemīt tās ļoti īpašā dāvana, bez kuras veselumam trūkst kaut kā izšķiroši svarīga.

Cilvēks kļūst par Dieva acumirkli. Dievs dzīvo mūsu cilvēciskumā.