Šajā veiksmīguma un sasniegumu kultūrā es agri iemācījos visu nokārtot un novest līdz galam, pabeigt. Sasniegt vairāk, mērķēt augstāk. Pūlēties, nepadoties, censties kamēr sanāks, bet vislabāk visu izdarīt ar pirmo reizi. To man mācīja ģimenē, skolā, gan jau ka arī bērnu dārzā un pavisam nesen arī moto kursos. Manai teicamniecei un perfekcionistei no agras bērnības izdošanās un veiksme saistās ar manu vērtīgumu. Jo neapšaubāmi mēs apbrīnojam veiksmīgos, centīgos, pacietīgos, mērķtiecīgos.. ne jau kaut kādus plānā galdiņa urbējus. Jebkurā jomā - biznesā, sportā, politikā, mākslās, downshiftingā vai garīgumā. Un tas ir smags slogs - nekad neapstāties un neieklausīties, ko mēs patiešām vēlamies un kas mums katram ir vajadzīgs. Vienkārši maukt pa autobāni.

Taču šķiet, ka beidzot es esmu nonākusi tur, kur neviens ārējs novērtējums un apliecinājums man nav tik svarīgs un būtisks kā iekšējs. Jā, es joprojām gribu patikt, būt gudra, zinoša, vērtīga, veiksmīga utt., taču tas mani nepazemina un nepaaugstina.

Man ir (bija?) svarīgi nepadoties, tā kā tas ir cieši saistīts ar manu vērtīgumu savās, sabiedrības un Dieva acīs. Taču, kad pēc smagām cīņām kaujas laukā es sajutu, ka neko vairs nevaru nopelnīt.. ka viss jau ir nopelnīts un ka mani varoņdarbi nepadara mani vēl vērtīgāku, es beidzot varēju apstāties. Un kā dāvanu sev pasniegt padošanos. Eksāmena nekārtošanu. Nenokārtošanu. Atkāpšanos. Atkopšanos. Ar līdzjūtību. Jo spiest no sevis ārā pēdējo sulu es tāpat māku.. bet saudzīgi un cieņpilni mīlēt tikai mācos.

Lai patiesi parūpētos par sevi un pilnasinīgi dzīvotu, ir filigrāni jāpārvietojas pa šauro, trauslo līniju starp iekšējā mazā, ievainotā bērna vajadzībām un Lielās, evolucionējošās Dzīves vilkmi, kura mūs nemitīgi izģērbj un atkailina, aicinot augt.

Un tas nav viegli.