Dzīves prieks

ir tik mirklīgs

ka grūti noticēt

ka nav sapnis

vai izdomāts

jā, tas ir pateicība un miers

un mīlestība

kas dziļumā ir visu laiku

taču virspusē

tik viļņojas un brāzmas pūš

un manas fizikas zināšanas

vai lielā pieņemšana

te palīdz tikpat mirklīgi

Es domāju par to, kāpēc es dalos ar to, ko es dalos.. kas visbiežāk nav ne stilīgi, ne smuki, ne populāri, un man pašai sagādā diezgan daudz pārdzīvojumu, jo tas ir kā atklāt savu mēness pusi, kad visiem patīk saule. Un mums taču visiem gribas vairāk pozitīvā. Jā, bet ne mākslīga.  

Man nav ar ko palepoties - es nestājos zemessardzē, neziedoju Ukrainai un neglābju pasauli, es neesmu sabiedriski aktīva un mana dzīve ārēji ir pavisam vienkārša. Taču iekšēji diezgan krāšņa un sarežģīta. Tā nu es staigāju pa to šauro, trauslo līniju, kur terapeits pats varētu būt pacients :)  Jā, smuka meitene, bet kukū.. bet ar to es jau varu sadzīvot :)) priekš manis tas ir kompliments.

Es dalos tāpēc, lai validētu šos ne-stāvokļus, kuri mums visiem piemīt..  besis, apnikums, apātija, depresija, nogurums. Zinot, ka tie pāriet, tie mainās un tie ir daļa no dzīves, kura cilvēkam ir emocionāli sarežģīta. Lai zinātu, ka mēs tajos neesam vieni, kaut varbūt tā jūtamies. Šis laiks visiem ir sarežģīts. Un justies nomāktiem ir normāli.  High five!