Es nezināju, ka, lai gleznotu, nav jāmāk gleznot. Ir tikai jāgrib gleznot un jāglezno.

Tieši tā es arī pieteicos un aizgāju uz pirmo nodarbību pie Līvas Graudiņas ar “es pilnīgi neko nemāku” štempeli, ar saviem kompleksiem un ierobežojumiem. Pirmajā nodarbībā es nospraudu mērķi iemācīties gleznot mājās patstāvīgi, taču man nebija ne jausmas, kas gleznošanai ir “vēderā” un ko tā būs sagatavojusi tieši man.

Izrādījās, ka mana gleznošana nav tik par gleznošanu, cik par savu veco uzstādījumu un priekšstatu noārdīšanu, par atslābināšanos un atraisīšanos. Par dvēseles pabarošanu un dzīves kontemplāciju. Šodien, pēc nieka astotās nodarbības, man nav svarīgi, vai man sanāk vai nesanāk, jo kas gan ir “sanāk”?  Svarīgāks ir process. Protams, mani interesē arī tehnika un praktiskas lietas, bet šobrīd es izbaudu “nekā nezināšanas” laimi un kā balta lapa mācos spēlēties ar baltu audeklu. Pa īstam kaut ko iemācīties var tikai mēģinot, kļūdoties, sačakarējot, darot atkal un atkal.

Mana vienīgā vēlme ir iemācīties gleznot autentiski - īsti un pa savam, nevis smuki. Mani neinteresē smukas bildītes, bet es no sirds priecājos, ja kādam tās sanāk, tāpat, kā mani neinteresē smuki rakstīt, izteikties, jogot un izskatīties. Es meklēju īstumu. Tik īstu, ka brīžiem sāp.

Mans iekšējais kritiķis vēl spirinās, jo katra gleznošanas nodarbība ir kā “saņemšanās” - vispirms jau aiziet līdz tai.. jo atkal būs mazliet jāpārvar savi vecie, iesīkstējušie musturi, taču lēnām, lēnām viņš atmet man ar roku, kad saku “Ai, ir ok, сойдёт - nekādu perfekciju mēs vairs nemeklēsim”

Priekš manis māksla vairs nav par skaistu darbu radīšanu, bet par patiesumu, par stāstu, kas vienmēr ir aiz, par konceptu, sajūtu, domu, ideju… un to apliecina kaut vai vienas mazas grupiņas ietvaros tapušie tik unikālie darbi, kurus radām ar tik dažādiem redzējumiem un triepieniem.  

Man patīk Līvas ieteikums neredzēt gleznojamo “objektu”, bet uztvert to kā gaismas, ēnas, krāsu un formu salikumu, jo tiklīdz objektam iedodam vārdu, tam uzreiz tiek uzlikts mūsu prātā radītais trafarets, kā tam jāizskatās… Un tā ir ar visu - mūsu subjektivitāte un prāta filtri traucē un liedz ieraudzīt to, kas ir…patiesībā. Gleznošanai bez brillēm vai ar samiegtām acīm es vēl neesmu sadūšojusies, taču es jūtu, kādu tas var iedot brīvību.. acīm-redzot es tai vēl neesmu gatava :))

Un vispār - neieciklēties uz detaļām, niansēm, nepiekasīties sīkumiem, vērot savus darbus (vai sevi vai bērnus vai vīru) ar distanci, no attāluma.. jūti, cik šis ir vērtīgi arī ikdienā?! Mēs tik bieži iesprūstam uz sīkumiem, ka nespējam saskatīt lielo bildi.

Mākslai vajag elpu :)